Man ir liels prieks par manu vārdiņu- Fēlikss. Tas skan tik svarīgi un dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā,  sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl, maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav. Nu, ne gluži, viņiem esot "iesaukas". Piemēram, vienu brāli cilvēki nokristījuši par Apkaklīti. Ilgi savu mazo galviņu vientulībā lauzīju nesaprazdams, kādēļ tā. Tik daudz domāju, ka galva jau kļuva gluži dulla. Beidzot, vienu dienu, kāds gados jauns cilvēks man visu izskaidroja. "Fēlikss, mazo muļķīt, vai esi ievērojis, ka katrs no jums ir savādāks?" viņš jautāja. Es atbildēju ka līdz šim tā īsti nebiju par to aizdomājies. Tad nu es mirklīti skatījos cilvēkam acīs un lēnām sāku saprast ko viņš vēlas pastāstīt. "Piemēram, Tev uz muguras ir divas baltas svītras, nu gluži kā tādam sacīkšu AUTO. Tavs vecākais brālis ir raibs kā tīģeris no ausīm līdz pat astes galiņam. Turpretī Apkaklītei, kā varbūt sāc nojaust, ir balta spalva ap kaklu, nu gluži kā tāda krekla apkaklīte,"cilvēks labsirdīgi visu man paskaidroja.
Kā vēlāk atklājās, šis gados jaunais cilvēks Apkaklīti bija nolēmis vest uz savām mājām. Mājas viņam esot gana tālu, man ar četrām mazām ķepām nesasniedzami tālu- Madonā! Mēs pat nepaguvām atvadīties no brālīša, jo karstas dienas un rotaļu nogurdināti devāmies nosnausties, bet, kad pamodāmies, viņi jau bija prom...  Kur tieši ir šī Madona? Vai arī mēs kādreiz tur dosimies, tik tā, lai apciemotu brāli? Kā mēs uzzināsim par viņa piedzīvojumiem? Jau atkal, tik daudz par ko domāt, ka uznāca vēlme nosnausties. Saldu otro diendusu, draugi!

TURPINĀJUMS SEKOS.

Foto: Jans Ikes
Teksts: Jans Ikes un Laura Soboļeva