.... man, savukārt, no prāta neiziet Černobiļa, tas tur- 1986.
     Kāpēc?? Tāpēc, ka nācies būt pāris bērēs, kurās....
     Tāpēc, ka zinu Cilvēkus, kas joprojām sasaistē ar to.. nepastarpināti??- nē, nepastarpināti te vnk nav iespējams būt. Jo- veselība nav iedota, nevienam!!!!!, nepastarpināti.
     Un, vsp, es, sieviete ne gluži naiva, neizprotu šīs būšanas līdz galam- cik daudz visā patriotisma, sevis diktēta, cik daudz- piespiedus likta?? ..
     Viss, ko spēju pateikt šobrīd:   LAI JUMS DZELZS IZTURĪBA, ZĒNI!!!!  

Ei nu!Mums gan pa kotletei tika.
Zavodā sievieši pamatīgu ballīti sarīkoja,a mēs 8.martā viņām pasākumu rīkojām.

Geitsa kungs apzinājies,to pašu lidaparātu,kurš gan turp gan atpakaļ,vienalga zaudējumi jāsedz(kur izlidojuši).

    Un vēl, Gunar, es nespēju pat vārdos izteikt, kad tolaik, kad manam Dēlam tuvojās tas- iesaukšanas laiks, cik bezgala laimīga sajutos, ka- obligātais dienests tika atcelts. Vai aiz to Viņš mazāk vīrišķīgs, vai kā?? Nebūt. Vrb izpalika daži pazemojumi, kas tolaik pavaldīja tajā, tā sauc.- vīriešu norūdīšanā par Vīriešiem; bet- ne jau tikai pazemojumi ir tie, kas vīrieti veido par Vīrieti. Tā ir nedaudz cita skala un izpratne par vērtībām, kā tadām.

    Nē, nav grūti. Tikai šorīt darbā, kad ienāca viena jauka kolēģīte pie manis, un ar izteiktu žestu nodemonstrēja savas svētku sajūtas ierosinājumu- knkr 23.februāri, tad sapratu - jā, biju aizmirsusi gan..
    Pievienojos Lilijas teiktajam par 100.
    Neatkārtošos.
    Dziesma, kas pirmā ienaca pratā man, galīgi nesaistīti, iespējams, tekstā, bet- sajūtās gan :)
    Jums, Vīriešiem Tiem  

https://www.youtube.com/watch?v=J-CmEbXH90M

Lilija,neparsti,bet paldies! Trīs gadi un vienu mēnesi,lielā tālumā!

Tā Tu tagad domā, Gunār..ar šo savu pieredzi..no sava skatpunkta. Bet tad tajā iekārtā,  socialistiskā ideoloģija bija pamatīgi pastrādājusi ar cilvēka prātiem un  nedrīkstēja  citādi domāt, vai arī ja domāja savādāk, tad neatļāvās daudz  runāt...
Esmu šodien darbā apsveikusi vīriešus, kuri dienēja armijā.Lai tā arī ir vēsturē, bet viņa ir bijusi un lai vai kā, bet tie, kuri izgājuši dienestu, tur ir norūdījušies un to laiku atceras. Tas bija liels notikums tomēr. Patiesībā, trauksmains laiks bija mātēm, tēviem, sievām, kuri gaidīja savus dēlus, vīrus, puišus, lai tik agriežas dzīvi un veseli. Atceramies Afganistānu, kad tūkstošiem gāja bojā un tuvinieki sagaidīja svina zārkos mirstīgās atliekas.
Un tāpēc, šodien, es vienkārši gribu ne jau apsveikt ar šo datumu, bet vienkārši pateikt Jums, paldies, par jūsu drošsirdību, ka esiet to visu izturējuši! Lai nav tie svētki, bet nu varbūt atceres diena!