... šad tad iegriežos te, palasoties gan jaunos ierakstus, kuri te ir ļoti pasīvi, tăpēc ieskatos, ko palasīt no agrākajiem ...
           ... nu protams! ... agrăk viss bij interesantāk, amigosieši bij saliedētāki, tagad, cik saprotu, ja nostājās pret vienu, tad tā arī turpinat... . Tā kā neesmu bara cilvēks un nebūšu, lai vai kas, tas viss liekas tik smieklīgi, pat uzjautrinoši  
   Man tomēr ir savs personīgais skatījums uz dzīvi, kā arī uz cilvēku pašu (nu jau nakts, zvans no drauga izjauca manu domu turpinājumu   ), kuri jau ir pietiekoši labi iepazīti un skumjākais ir tas, ka kāds cenśas sevi izcelt, ielikt perfekto lokā, bet vai mēs tādi esam ...??? Ļoti pareizu domu izteica kāda blogotāja, ka mūsu attieksmei uz doto brīdi ir liela nozīme - kādā garastāvoklī mēs apmeklējam vietni, attieksmi maina arī tas, ko mēs dzirdam savā adresē, tāpēc! ..  kāpēc mēs mēdzam nosodīt reizēm cilvēkus, kuri mūs vedina uz pareizo ceļu..., mēs viņu apvainojam, tikai tāpēc, ka kāds cits dikti glaimo, pielien ar it kā savu (viltus) nevainību, tēlojot pašu labestību. Man radās jautăjums: kăpēc Jūs, mīļie, pieverat acis uz šiem glaimojošiem cilvēkiem tad, kad viņi mēdz iziet no rāmjiem? .. izliekaties, ka neredzat. Varat man gāzt virsū, kas kuram ienāk prātā, mani tas patiešām neuztrauks, es sevi pazīstu labāk kā viens otrs mani spējis iepazīt un divkosību neciešu! Cerot, ka mani sapratīs pareizi, novēlu Jūsos vairăk sapratnes un labestības, jo domājams tiekoties klātienē ... Jūs tik ļauni nemaz nebūtu, ko ir nācies izbaudīt arī uz sevīm NEPELNĪTI šeit.
   Visu Jums jauku un vairāk gaišuma nu jau Otrajos Ziemassvētkos  
   ...aha, sāku Pirmajos, beidzu jau Otrajos