IENAIDNIEKI AIZVĀCAS – KAS VAR BŪT LABĀKS PAR ŠO ???
Pēdējā laikā plašu rezonansi ir ieguvis fakts, ka daudzas personas, ko Latvijas varas iestādes ir apsūdzējušas par t.s. pretvalstisko darbību, ir aizlaidušās prom uz krieviju vai Baltkrieviju. Redzamākās no tām ir Ruslans Pankratovs, Andrejs Mamikins, Staņislavs Bukainis, Viktorija Matule… Šie ļautiņi sen ir pazīstami kā klaji prokrieviskas politikas paudēji un Latvijas un Latviešu tautas ienaidnieki. Juridiskais statuss gan viņiem ir dažāds – no (ne)naturalizēta okupanta līdz formāli likumīgam LR pilsonim, kas pēc savas politiskās pārliecības mums ir vēl naidīgāks par PaRašā mītošu putinistu. (Kā lai te neatceras klasisko Ļeņina teicienu par to, ka pārkrievots tautietis savai nācijai var nodarīt lielāku skādi par jebkuru lielkrievu deržimordu!) Bet nu liksim mierā šoreiz viņu izcelsmi un juridisko statusu! Mums galvenais ir kas cits – panākt, lai šādas pārliecības ļaudis mūsu zemē gaisu nebojā un netraucē mums, Latviešiem, normāli dzīvot savā etniskajā Dzimtenē. Un, tā kā mēs esam civilizēti ļaudis, kuri, kamēr pret mums nevēršas ar fizisku vardarbību, paši pirmie ne pret vienu roku nepaceļam, lai cik mums nepieņemamus uzskatus arī nepaustu mūsu oponenti, tad kas gan var būt labāks kā atbrīvošanās no mūsu ienaidniekiem, piespiežot viņus izbraukt no mūsu zemes? Ja viņa paši to izvēlas darīt – tas ir vienkārši lieliski, par to viņus būtu jāslavē un jāceļ debesīs! Līdzībās runājot – nikns suns, kas pārmests pār drāšu žogu, var gan skaļi riet, bet iekost mums nespēj. Lai jau šie emigranti, nokļuvuši savā sapņu zemē, slānī mūs un mūsu zemi no panckām ārā, fizisku kaitējumu viņi mums vairs nenodarīs, bet, kā saka veca paruna, kaķa lāsti jau debesīs nekāpj! Protams, teorētiski pastāv iespēja, ka kāds no viņiem klusībā cer te atgriezties, sēžot uz tanka, bet tā tad nu būs mūsu armijas un Zemessardzes prerogatīva likvidēt viņu jau pēc pirmā mūsu zemes metra nelikumīgās šķērsošanas. Katrā ziņā, esot Latvijā un pat atrodoties kādā no mūsu cietumiem, viņi ir daudz bīstamāki mums, nekā sēžot pie datora vai TV ekrāna ārzemēs (piem., t.s. mamikins.tv) un draudot nez kādā miglainā nākotnē atgriezties un ieviest pie mums sev vēlamo kārtību.
Mūsu sorosītu žurnaļugas visai nikni klūp virsū drošības orgāniem un tiesām, kā gan viņi neesot jau laikus paredzējuši šādu iznākumu un nearestējuši šos ļautiņus pirms tiesas, kāpēc ļāvusi šos atbrīvot pret drošības naudu…utt. Es gan domāju savādāk. Es uzskatu, ka pārmest vajadzētu ko citu – kāpēc viņiem netika pilnīgi atklāti piedāvāts darījums – jūs pametat mūsu valsti un apsolāt nekad dzīvē ne uz brīdi te vairs neatgriezties, mēs izbeidzam pret jums ierosināto krimināllietu. Gadījumā, ja šāds cilvēciņš izvēlētos izbraukt ar visu ģimeni, manuprāt, viņam par varētu piešķirt samērīgu materiālo pabalstu izceļošanai. Bet, ja viņa ģimene izlemtu te palikt, viņus stingri jābrīdina pārtraukt jebkurus sakarus ar izbraukušo indivīdu, ja viņi šo noteikumu pārkāptu – arī tiktu izraidīti. Starp citu, līdzīga prakse pastāvēja tikko dibinātajā Padomju krievijā. Tur, kā zināms pastāvēja gan “Baltais terors”, gan “Sarkanais terors”, taču tas pamatā attiecās uz personām, kas izdarīja reālu fizisku kaitējumu esošajai varai – tos 90% gadījumu likvidēja bez ilgas izmeklēšanas un tiesas. Savukārt, ja kāds aprobežojās tikai ar t.s. padomju varas kritiku (it īpaši, ja šī persona bija sabiedrībā pazīstama un ietekmīga), tad viņam bieži vien piedāvāja izbraukt uz kādu citu tīkamāku valsti, pretī gan prasot stingru solījumu nekad vairs KPFSR neatgriezties, tā pārkāpuma gadījumā piedraudot vissmagākās sankcijas, ieskaitot nāvessodu. Pēc tam, kad nomira Ļeņins un varu pārņēma Staļins, šī prakse tika drīz vien atcelta, aizbildinoties, ka izbraukušie baltgvardi arī ārzemēs esot gana bīstami. Īstais iemesls gan bija tas, kas jaunveidotajās GULAGa nometnēs (nenoliegsim, ka arī latviešu čekisti pielika roku pie to dibināšanas) bija vajadzīgs darbaspēks, līdz ar to nelikās vairs prātīgi ļaut t.s. tautas ienaidniekiem izbraukt, tā vietā viņus racionālāk likās arestēt un likt tiem vergot par vēdera tiesu. Vai vajag vēl mēģināt pierādīt acīmredzamo, ka savus uzturēšanas izdevumus no valsts puses viņi atpelnīja ar milzīgu uzviju? Un, būsim godīgi, nekāda saldā dzīve nebija ieslodzītajiem arī jaundibinātajā Latvijas valstī. Vēl līdz mūsdienām ir saglabājušās kuplejas par to, kā “tam, kas krietnu naudas summu no valsts kases spēris, nu nākas ar ķerru vadāt kūdru Siguldā” vai “puišus, kas nemaksā savām brūtēm alimentus, māca kulstīt linus Valmierā”. Arī tas pats Eduards Berklavs atzina, ka jaunībā nācies pastrādāt Kalnciema akmeņlauztuvēs: “Grūti bija, bet nesūdzos, par savu pretvalstisko darbību tiešām to biju arī pelnījis”. Lūk, tajos laikos tiešām bija gandarījums kādu draņķi dabūt aiz restēm, jo savu uzturēšanu nebrīvē viņš ne tikai atpelnīja, bet ar savu darbu deva valstij arī papildus peļņu.
Tagad gan situācija ir pavisam citāda. Tagad cietumniekus nodarbināt ne tikai ir problemātiski principā (jo trūkst darba arī brīvībā esošajiem), bet humānie Eiropas likumi vispār aizliedz nodarbināt ieslodzīto pret viņa gribu. Toties prasības komforta nodrošināšanai cietumniekiem aug teju ar katru dienu. Un viņi arī to izmanto, nepārtraukti rakstot sūdzības ECT un tamlīdzīgām instancēm – ziepes nav gana smaržīgas, tualetes papīrs par raupju dupsim, kurā tikko kameras biedra daikts pabijis (aiz bezdarbības daudzi sāk nodarboties ar pederastiju, kas brīvībā pat prātā nenāca), vakariņu kūkai pamaz vaniļas un kanēļa uzbērts…utt., utjp. Un ļoti daudzos gadījumos ECT viņu prasības atzīst par pamatotām un liek kompensācijas valstij maksāt. Līdz ar to cietumnieku uzturēšana mūsu valstij ļoti dārgi patlaban izmaksā, bet atdeves no viņiem nav praktiski pilnīgi nekādas. Un skaidrs, ka iznāk no cietumu tāds tipiņš nebūt ne pāraudzināts, bet gan ar vēl lielāku naidu pret mūsu pamatnāciju un valsti kā tādu.
Tad nu jājautā – vai tiešām mums vajag te tādus bukaiņus, mamikinus, matules? Atcerēsimies, ka savulaik bēdīgi slavenais nacbolu vadonis Vladimirs Lindermans bija aizmucis uz krieviju, bet tur viņš sāka rīkot visādas nekārtības un traucēt tās fīreram Vavanam, ar kuru mūsu varturiem tobrīd bija ļoti draudzīgas attiecības, un tad nu viņš palūdza – ei, sābri, vai nevarat to ķēmu pievākt atpakaļ pie sevis? Un mūsējie atsaucās kā skauti – jā, vienmēr gatavi – un vārda tiešā nozīmē zem automātu stobriem atdzina Lindermanu šurp atpakaļ! Ieslodzījumā gan viņš ilgi neatradās, pret viņu ierosinātā krimināllieta pierādījumu trūkuma dēļ tika izbeigta, toties par vienu īpaši aktīvu Latviskas Latvijas ienaidnieku mums kļuva vairāk! Un mūsu IDIOTI (maigāk tos nodēvēt nav iespējams) varturi un žurnaļugas varēja lielīties – re, neļāvām aizmukt, atdzinām un nolikām taisnās tiesas priekšā! Ak, attaisnoja viņu? Nu tā jau gadās reizēm, demokrātija galu galā!
Tātad, mans priekšlikums būtu šāds – tos, kas dur, šauj, spridzina un citādi veic FIZISKU teroru pret mūsu valsti un tautu, tiešām būtu jāliek aiz restēm uz ilgiem gadiem un jāpiespiež ieslodzījumā strādāt, pēc atbrīvošanas savukārt uzreiz no Latvijas izraidot; tāpat noteikti būtu atjaunojams arī nāves sods, bet tos, kas aprobežojas ar pret Latviju un Latviešiem vērstiem publiskiem naidīgiem izteikumiem, nav jābaro aizgaldā kā kaujamas cūkas, bet vienkārši uzreiz ar kājas spērienu pa pakaļu no Latvijas jāizraida Austrumu virzienā. Tādejādi abas puses būs ieguvēji – gan viņi, gan mēs !!! Un tiem, kas paši labprātīgi ar ģimenēm piesakās izbraukt, nav jāžēlo finanšu līdzekļi, lai palīdzētu to izdarīt – laika gaitā tie atmaksāsies!
Diemžēl sorosītu mēdiji rīkojas tieši pretēji – raud par aizbraucējiem un cer tos dabūt atpakaļ. Tā nācās redzēt, ka ReBaltica žurnālistes zvana bēdīgi slavenajai V.Matulei un lūdz no viņas interviju, tā šos pasūta pie kuģa “Moskva” un vēl 100 reizes tālāk, tad nu viņi neizdomā nekā labāka kā meklēt rokā dāmītes bijušās klasesbiedrenes un izvaicāt tās, kāpēc gan Viktorija tā nemīl Latviju, ka to izvēlējās labprātīgi pamest, varbūt vienaudzes pie tā ir vainīgas, vai viņas gadījumā nelika skolas laikā spraudītes nabaga Vikusjai zem dibena? Tas varētu likties smieklīgi, ja neattiektos uz mūsu pašu valsti, bet mūsu situācijā tas gan drīzāk ir traģiski kā komiski. Un tad ir jājautā – kāpēc sorosītiem tā kremt burtiski uz rokas pirkstiem skaitāmu mūsu tautas ienaidnieku izbraukšana, vai tiešām viņi, tāpat kā bēdīgi slavenais D.Lemešonoks, uzskata, ka “mēs aiziesim bojā, ja atdosim mūsu krievus Putinam”? Es domāju, iemesls ir cits – viņi negrib radīt precedentu! Jo, redz, sāks ar kriminālapsūdzēto izraidīšanu, tad sekos arī pārējie nedraugi, un beigās vēl nonāks līdz plaša mēroga dekolonizācijai, ko jau vairāk kā 20 gadus sludina A.Garda un citi briesmīgie ekstrēmisti! To taču nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut !!! Lūk, tāpēc jebkurai izraidīšanas idejai jāapcērt saknes kā tādas, nevienam nedrīkst ļaut Latviju pamest, bet, ja nu kāds to tomēr ir izdarījis, par katru cenu šis tips jādabū atpakaļ – ar labu vai ļaunu !!! Tāda ir sorospisto šiziķu loģika, un viņus pārmācīt diezin vai ir iespējams un vispār vajadzīgs!
Savukārt, mums, Patriotiem, jāatceras nesen, visticamāk, no AIDS nobeigušā pavāra-pederasta Mārtiņa Rītiņa klasiskais izteiciens – kas gan var būt labāks par šo? Mūsu gadījumā – nekas nevar būt labāks par to, ka mūsu tautas ienaidnieki pamet Latviju !!! Un mums ir jāpieprasa varturiem – dariet visu iespējamo un neiespējamo, lai šādu gadījumu būtu pēc iespējas vairāk !!!
PAR NO LATVIEŠU TAUTAS UN VALSTS IENAIDNIEKIEM BRĪVU LATVIJU
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
01.09.2024. Aivars Gedroics
Keywords: dekolonizācija13, okupanti41, izraidīšana0