Tas labi, ka tā domā.. Vismaz kaut kur mani saprot, savādāk, kad jūtos ignorēts, tad laikam arī kļūstu rupjš ? Tikko noskatījos kā atpūšas Saūda Arābijā... pat asariņa nobira, saprotot, ka nekad es tur nebūšu, un nekad neizbaudīšu tos jautros kalniņus un visu pārējo..

... oki.. bija jauki pārmīt kaut pāris vārdu (tā verbalitāte jau no manis izmutuļo ), nu smejos tgd, protams, kaut pirms brīsniņa, rakstot te, jau parāva uz piņņām .. Turies it visā, Cilvēk! Rihardiņ!
   (man vēl darbiņš padarāms... rīt piektdiena, un tas ir vairāk kā ok x ok )

  Ja kas - ir forši, ka esi atkal te, goda v.! Biju bišku satraukusies gan, kad, neielogojusies te labu labu laiciņu, pārlaidu skatienu rakstītajam un secināju, ka Tevis jau pasenis nav... Tikai - nu kāpēc Tu centies pateikt ko rupju?, nedari tā!, tas man nav pieņemami.. Vēlos komunicēt gan ar Tevi, gan vēl ar tiem pāris cilvēkiem, kuri te vispār ieskatās, nevajag teikt ko rupju! (labi zinu/nojaušu, ka nemaz Tu tā nedomā..)..

   Jā, Rihard :) Pie manis ir silti, pat tik ļoti, ka, pārbraucot no darba, pirmais, ko daru - atveru logu, tad - iededzu svecītes, ai, smejos par sevi, protams!! , tas man tāds rituāls izveidojies :D :D :D..
   Tad - salieku, kas vajadzīgs, vakara darbiņam, un tikai tad piedomāju par punci

Galvenais, lai ir silti un puncis pilns, pārējais - nieki, piekrīti, Ingrīdiņ

   Ne vnm patriotisms vai ne-patriotisms izpaužas tajā - palikt vai aizbraukt. Dažbrīd apstākļi sasummējas tā, ka cilvēks, lai vispār pastāvētu, ir SPIESTS aizbraukt. Vai vieglākas dzīves meklējumos? - Nebūt! Tas mēdz būt arī izdzīvošanas jautājums.
   Un te es runāju ļoti konkrēti: par jaunu vīrieti, kuram gada laikā aizgāja vecāki un brālis, palika vien trakākie parādi par māju Jūrmalā.. Ko viņam bija darīt?! .. Kā aizbrauca, tā joprojām strādā Skandināvijā. Vai nemēģināja te kko?> mēģināja!!, bet cieta fiasko, tāpat bija jāaizbrauc no jauna, pavisam, cik saprotu es..

    Man negribas ko traki personīgu, bet!! - te varētu pastāstīt arī par savu sportisko un gudro dēlu, kurš augstskolu pabeidza kā izcilnieks, bet, rau!, bez pieredzes un blata darbu nedabūja!, aizdevās uz UK, kur, strādājot aukstā noliktavā, pamatīgi sabeidza veselību.. smagas sekas tam joprojām.. par laimi, tagad stabils darbs te.. Par sevi, kāpēc aizdevos, vispār nerunāšu, štrunts par mani!.. man kamols kaklā, vsjo!!!!!!!................ patrioti!!!!!

    Tu atkal izrunājies rupji, Rihard! Kāpēc Tev gribas bārstīt tukšas rupjības?! Vai gūsti ko no tā? .. šaubos..
    Prieks, ka esi sveiks un vesels (neuztver šo izteicienu pārāk konkrēti )..

Noskuj kājas, un dzīvo tālāk, Dagija... katram savs krusts jānes..

     Mani radiņi visi "tut kak tut".. esam patrioti.. kaut pliki, bet tepat  
Un tomēr, ja kādreiz ik gadu tika rīkoti kaut kādi saieti - dzimšanas dienas vai Līgo - tad tagad vairs nesaskrienamies, katrs dzīvo savu steidzīgo dzīvi. Trūkst saziņa. Jaunie drīz vairs nepazīs viens otru.
     Steiga, dārdzība, negribēšana.
     Man jau šķiet, kāda jēga piespiedu kārtā pieminēt Izvešanas dienas, Lāčplēša dienu - nekas uz labo pusi nemainās. Skumji.

ja kāds tā ilgotos pēc manis.... esmu tik izmisis kā nekad vēl agrāk...

    Tikko dalījos savās pārdomās ar senu sarakstes draugu:
    Tolaik, kad strādāju Vācijā, ak Die`s, pasaulīt baltā! - kā man pietrūka, ka apkārt skan mana valoda! (kaut to gadu laikā spēju jau gana veiksmīgi komunicēt vāciski).. Bet tas, kas - pēc pusgada vai vairāk - jau šaustīja, bija tā neapmierinātība un dusmīgums cilvēkos.. Jo tur, Vācijā, kad vēl galīgi nepratu valodu, un, piemēram, pajautāju (ar zīmēm bezmaz), kā man atrast to vai šo, mani pat pavadīja līdz meklētajam, lai redzētu, ka esmu nonākusi tur, kur vajag..
    Bet, neskatoties uz visu, tik ļoti ilgojos savas mājas, savas gultiņas! savu pastaigas celiņu, sava ezera..   (par sev mīļiem cilvēkiem pat neizteikšos - kā man pietrūka viņu! ) ..