To var izdarīt ar zināmu pietāti.

Negribu gan ..

Saprāta robežās,jā.

Nu protams,duls jau vēl neēsmu palicis.

Pargalviba var dargi maksat!

Jau pati mūsu dzīve ir pārgalvība,jo ne visi to var atļauties,bet tomēr dzīvo.

Visā klasē valda pilnīgs klusums- matemātikā gada kontroldarbs, ieskaite pirms eksāmena.  
Pēkšņi kaut kur no beigām atskan :
-Pīīpī! Drrrrrr bum!! - pamatīgs pirdiens!

Kad GRIBU to pati - nekādu problēmu! Ja man tas jāgrib, lai kaut ko pierādītu citiem - lika pagaidīt. Jebkura pārgalvība vispirms būs saskaņā ar mani pašu, pēc tam ar vispārpieņemtajām normām, un nekad(!), nevienam(!) ar to netiks nodarīts pāri, izņemot mani pašu.

liekas ka piektdienas vakarā tāda biju - bet riitā ir pirmdiena, cerams ka viss būss aizmirsies un okei!!!

Ir dzive situacijas, kad tiesi ta vajag rikoties! Dzive paskrien, un mums nav pat ko atcereties! Tikai visam japaliek saprata robezas.

reti labi viss sanaak...tieshi tad..

Nav vēlēšanās...

Reizem jau gribas uzlekt augstak par pasa galvu,tik ne vienmer sanak.

Es,vienmer esu pargalviga.Tads raksturins.

citi to sauc par vieglpratiigu attieksmi pret dziv, citi par traku meiteni - bezpratigu,
bet es to saucu par mirkla izmantosanu, ka neka dzivojam vienu reiz...
tpc esmu pargalviga katru dienu - vismaz liidz sim nenozeloju izdaritas lietas...

..reizums................................

Pat ļoti gribu. Dziļākajā savā būtībā esmu ļoti pārgalvīga un pārdzīvoju gan tad, kad nedrīkstu tāda būt, gan tad, kad esmu atļāvusies būt.