Lai atvainotos, ir jāatzīst sava vaina..., bet tas ir tik grūti.

uz muljkjiem tak neapvainojaas!

Kad kādu apvaino, tad vainas izjūtas nav, kad jāatvainojas, tad vainas izjūta ir diezgan nomācoša.

Nepiekrītu! Man vieglāk ir pateikt - sorry,biju blondīne,nevis - tu stulbs,ka ...

Pietiekoši temperamenta. Varu pateikt kādreiz kādam ko nepatīkamu, nepadomājot. Bet atvainoties ar nekādu problēmu nesagādā.Ko vajag izdarīt, to vajag.To pašu gaidu no otra.Bet katram mums savs raksturs, audzināšana. Bet uz muļķiem (kaut tik savā izpratnē), tiešām nav vērts apvainoties.

Dusmu izplūdā nekontrolē savu runas veidu,domā ar ,,pakaļu,, tai momentā.
Atvainoties.... varbūt zināms kauns ir.

...atvainoties, -vienīgi, ja esi savos spriedumos tik tiešām kļūdījies....
Bet, patiesībā nav jāatvainojas, jo apvainotais apzināti slēpis patiesību...

Cenšos nenonākt līdz tādai fāzei,bet ja ir sanācis un esu vainīga sirsnīgi atvainojos.

Tapec ka apvainojums nak neapdomati

Dusmas var pateik vissu ko velies,tad nak sekas.Un tad tikai pratins.Vai kapec es ta izdariju!Tapec nebutu slikti,padomat,pirms saki.

Atvainošanās nozīmē savas vainas atzīšanu.

Apvainojot- esi tas stiprais, kurš otram norāda vietu... tur .. kaut kur, kur nu uzskati par vajadzīgu... Atvainojoties- esi tas, kurš no pozīcijas" uz zemāka pakāpiena" nāc kā lūdzējs- " lūdzu atvaino".. tātad- neesi situācijas noteicējs..  

Elementāri , Vatson ...

apvainojut cilveks jutas varens ,bet sekas izsverot atvinojoties drosme papezos

TAS TIESSAAM IR APBRIINOJAMI  ,BET  TAA TAS  IR     

Bet ta sanak,neveloties

Katram sava taisnība katram savs lepnums.

Tad kad atvainojies, tad tajā mirklī paliec neaizsargāts, tas daudzus biedē.

Morālas dabas jautājumi cilvēkam, kurš nav pēc dabas amorāls, reizēm sagādā nepatīkamus mirkļus.

es arī esmu ievērojusi.Bet nu tā mēs esam izveidoti,ko tur darīt.