Cieņa ir nodevas,kuras mēs nevaram liegt nopelnam,vai nu  gribam,vai ne;cieņas izpausmē  gan ārēji varam būt atturīgi,taču iekšēji to izjūtam neatvairāmi.

Jā, esmu situsi. Un tad ir  moments , kas jāievēro- vai nu sit tā, lai otrs ir gar zemi, nespējot apdraudēt tevi.. vai ir jāzin - kā sevi aizsargāt  pret atbildes sitienu. Jebkurā cīņas mākslas skolā to māca kā alfabētu.

Civilizēts radījums nevar iesist citam cilvēkam bez pamatīgas morālas traumas sev pašam... Esmu iesitusi, bija par ko.   Tam cilvēkam, pēc visa spriežot, nekādu dižo emociju, bet man pašai - brrrr! Labāk, ja iespējams, nekad nesist nevienam...
Ak, jā, esmu mēģinājusi iekost rokā! Pārbaudīts, nekādu paliekošu seku!

Pavisam nopietni - ar kartupeļu mīcāmo stampiņu pa galvu !   Dziļais nokauts !  
Kamēr domāju , ka šis beigts , saukt ātros , vai policiju - izgāja no nokauta ...Tikai maza piebilde - tā bija pašaizsardzība pret izvarošanas mēģinājumu   , manā pašas mājā , pēc viesībām , no mana vēl toreizēja vīra drauga puses .

...vēl nē - tik tālu vēl mani neviens nav nokaitinājis...

ir bijis ,dzekam pa o;am un zinaju ,kad vinam loti sapes,bet man nebija izejas ,bija jamuk ,bet ka zinams viriesi skrien atrak,es vienkarsi nolidzinaju sansus

kas te ko filozofēt, ja cilvēks nonāk pie un zem sitiena, viņš šā vai tā ir neaizsargāts gan kā sitējs, gan kā upuris

Bija.Bet labak to neacereties.