...āmen....tikai žēl,ka tā sirds gudrība,kura iet līdz prātam mūža garumā,var arī nepaspēt aiziet līdz tam un... rezultātā velti nodzīvots mūžs

To sirdi,kura ir nelokāmā un konkrētā,parasti sauc par skarbo.To redz no distances,bet tieši tāda pasargā no bojāejas.Sevišķi mūža otrajā pusē.

     Dieviņš mums ir devis iespēju būt šeit un kā mēs šo laika periodu pavadām,tas jau ir tikai no mums atkarīgs un ja protam atsijāt graudus no nezālēm,tad esam arī smalki un stipri.

Saka , tie kuri atraduši , tiem uzreiz vāks ! Es meklēšu tā ilgāk ..

To,nevar ne pieradit,ne noliekt-bet ka mes esam ekspermentalie trusisi,tam nugan es piekritisu.Jo vairak rokas pagatne,jo vairak pieradijumi,un vesturi pilniba butu japarveido-bet neviens to nedaris-tikai tapec ka taisniba nevienam nav vajadziga................

Pārāk daudz filosofēt nav laika,bet laiks ir nauda

.pats jau esi atbildējis...Un domāju, ka cilvēkam visu dzīvi ir sevi jāmeklē...jo nav tā, ka vienu dienu vari teikt- viss!!!...ir jaunas iespējas, jaunas situācijas, jauni dzīves pagriezieni, kuri mums neļauj  apstāties!!!

To tikpat var pajautāt puķei...vai zālei...ko viņa domā, kad zeme izkaltusi---tā meklē vissīkākām spurgalām- dziļāk ūdeni....lai pati izturētu, virszemē panīkusi- līdz lietus periodam. Dārznieks to redzēs un palīdzēs- aplaistīs...jo baidās zaudēt.

Nésmu gan,bet domàju ka noslépums ikdienà slépjas..

Jā   bet ceļš,atbildes meklējumos,katram ir jānoiet pašam