Rāpjos pāri,jo vēlos būt sabiedrībā.

"Sienām, ko smagi uzceļ prāts, sirds viegli kāpj pāri..." /nezinu autoru, šo atziņu pirmo reizi dzirdēju no savas mātes kaut kad "tīņu" vecumā, bet atceros vēl tagad, vārds vārdā. Varbūt "oriģinālā" tas rakstās savādāk, piedodiet, nezinu. Ticu, ko māte teica. )

Pirmkārt , es nemēdzu celt sienas sev apkārt , bet , ja celtu , tad arī baudītu to atmosfēru, ko būtu radījusi. Kāda jēga kāpt savām sienām pāri ?!
   Otrkārt , nemīlu , ka daudzi , sienas uzcēluši , mēģina saredzēt pasauli caur kādu šķirbiņu sienā. Tas ir tik smieklīgi !

sienas jau neviens pats sev neceļ /piedzimstam visi tīri un balti no sienām/.... par to parūpējās pārējie..... bet vai tādēļ mums tās sienas ir necaurņemamas? ... tāds ir tas jautājums..../ vai drīzāk uzstādījums sev/.....

Es sienas neceļu tāpēc , lai kāptu tām pāri  

pēc Blaumaņ,pēc Blaumaņa-kā gan citāsi

sienas no citiem celtās - neciešu, bet ja sev pati uzce'lu sienu - tad arii pēc tam pati to dabūnu jaukt nost ...

Rāpjos pāri

nojaucu

Labāk necelt , nevajadzēs pūlēties , pāri kāpjot..

Ilonai- "Žogam,ko prāts uzceļ ,jūtas viegli kāpj pāri."R.Blaumanis. Un,jā,tā tas ar mani notiek.

Kurš gan cits, ja ne pats/ti !

par tam sienam ,ko pats sev uzcel nemaz nav tik viegli pari tikt,tas nav setas ko ar kaju var nospert