mēs nekad neaizmirstam vecāku milestību,arī draugu,manuprāt katra milestība bagātina,un varu saprast sirmās galvas kas mīl savu kaķīti/sunīti/un skumst pēc tā-ligzda palikusi tukša,un ne vienmēr īpaši senioru gados tā būs jauna mīlestība

Aizmirst var to, ko ir zinājis
Aizmirst var to, ko ir darījis
Aizmirst var to, ko ir sapņojis
Bet nekad to, ko ir mīlējis.

...vajag To atlaist no sevis, lai Tā dzīvo pati par sevi... Aizmirst nevajag...bet nevajag arī iesakņoties tajā, kas pagājis! Paturi sevī to jauko, ko nesusi šī Mīlestība! Katra pasaka reiz beidzas... bet vai tādēļ to aizmirst?!

Ir dažādas milestibas.Varam mīlet un  neaizmirst vecākus ,savus bērnus  , draugus,radiniekus.Bet ir īpaša divu milestiba,kuru  nevar aizmirst  nekad.Jo ta ir īpaša.

Tu gribi aizmirst...?Varbūt nevajag?

tapēc ,ka citas tev nav.......

Būs bijis varen forši.

Patiesa mīlestība, kā brīnums, ko nebiji redzējis....

.. jo tā dus kapu kalniņā .... (tas mans personiigais) ...

Kāpēc ir jāaizmirst mīlestība?

Nevajag aizmirst to, kas ir bijis labs !

Tev jau tā nav jāaizmirst....
Kad vientuļi un skumji, tad ...lai atmiņas par šo Mīlestību ir tās, kas Tevi priecē un silda :smile....tikai nevajag skumjas ielaist atmiņās...