No negaisa un naktīs no ēnām uz griestiem. Tās vienmēr bija spokainas.

Par maz naudinju iedos vecáki......bombongám....

No tēva...

Tikai,un vienīgi no sevis!

var jau būt ,ka baidījos,bet nav tādu atmiņu

No Lielā BUBU - baidījos..., kurš aizkrāsnē dzīvoja un aizstiepa manu knupīti , ļoooti par kura zudumu - pārdzīvoju ...

No žagariem.

Nē,lai gan tiku baidīts,ka tumšākā bubuls var aiznest,ja viens iziešu ārpus telpām.

no luukas beenijos...ka skraidot taisni nieskrienu...un nenoskrienu lejaa. Pat sapnjos redzeeju...ka kriitu...ilgi...ilgi kriitu...izbaudiiju kritienu, kuru nebiju piedziivojusi

Kapēc tikai bērnībā? Man ir ļoti laba fantāzija arī manos 40 :D

Jocīgi, bet bērnībā ne no kā nebaidījos. Paļāvos, ka pasaule ir droša, un ja kas - lielie, visu varošie pieaugušie taču blakus...
Tagad  gan sāku baidīties. Jo tie, kuri likās tik vareni, noveco, kļūst nespēcīgi, un aiziet, un aiziet...
Un ieraugot, cik nestabilā līdzsvarā pasaules stabilitāte, prāts patiešām bailēs nodreb. Kāds brīnums, ka cilvēkiem vajadzīga reliģija - kaut vai iluzors zelta diedziņš, kuru paraustīt, kad vairs nekas cits nav līdzams.  

Kad piedalījos sporta sacensībās tallēkšānā,vienmēr baidījos pārkapt strīpu.

Pasaule daudz skarbāka--nekā izskatās..

Aga! Man bija 4 melni vilki istabā un melnais vīrs ar hūti. Tagad jau saprotu, ka tās bija tikai ēnu spēles lielajā grāmatu skapī no āra lampām un mēnes fāzēm..., A, ja nu nē?     X-faili...

...no radu tantes, kas knieba vaigā un sauca par kunkulīti...   pati izskatījās pēc žurkas...

No sliktajiem vāciešiem, kas spīdzina.