Tā ir tik daudz,reizēm pat it kā sīkumiņš mazs,kaut vai sniega vizēšana saulē,skaties,kā tas mirguļo saules dimantos un domā,cik tas ir skaisti,tev ir vesela bezgalība Radītāja dāvātu dimantu,vai skaties uz apsarmojušajiem koku zariem,kur katrs vissīkākais zariņš ir sarmas rakstu izcakots un nespēj nobrīnīties,kur var rasties tāds skaistums tikai no sala un gaisa mitruma radīts,paskaties uz mazu bērnu,kā tas lūkojas tevī platām acīm,smaida un domā,cik skaisti smaida bērns,ikviens tā smaids staro...ai,patiesībā,tā skaistā ir tik daudz,arī paša radītā,kaut vai,kā pats teici- "Piemēram,man vakar lakojot noslīpēta koka virsmu,radās tieši
šāda doma-"Cik tas ir skaisti!"",tās domas ik pa brīdim iešaujas galvā un atkal aizslīd,lai dotu vietu citām,visdažādākajām-vnk-izdzīvots mirklis,vairāk,vai mazāk spilgts

Nemācēšu pateikt, bet katram taču ir /es tā domāju/ kaut kāds iekšējs konkrēti nedefinēts skaistuma etalons, kam tiek pielīdzināts gan redzētais, gan dzirdētais un sajustais. Iekšējais *barometrs*, kas liek skudriņām skriet pa visu ķermeni un mutei bez skaņas ieplesties.  

Atver acis,paskaties uz pasauli "beerna" aciim jo taa dziive muus briizham tzz sachakaree ka neredzam vakars vai riits...

Taa ir muuzika---

Maija jau visu pateica   ,nav ko piebilst  

Būdams, nelabojams pesimists visu redzu tikai tumšās krāsās, ja nu vienīgi brīžos, kad ir vēlēšanās uzrakstīt kādu grāmatu, arī klausoties to pašu mūziku vai, redzot skaistu sievieti un, kad prātā iezogas neķītras domas, bet dziļi dvēselē tāpat jūtos ļoti nelaimīgs...(

skaisti ir tas ka es esmu paedis esmu siltuma un mani neviens nav apedis...a uz bildites ir sauzzemes gaisa un zemudens... karalauks....kur visu laiku notiek cina uz dzivibu un navi ...un kura izdzivos viltigakais...stiprakais...un veksmigakais...   

Pērkona dārdi vasaras naktī, spirdzinošs lietus pēc svelmainas dienas, plaukstošu bērzu pirmais zaļums, pavasara ledus iešana Daugavā, kļavlapu ugunskurs rudens saulē, jūras  plašums un varenība, sniegotas kalnu virsotnes, divu acu pāru satikšanās, pirmais skūpsts, bērna pirmais smaids, pirmā uzvara pār sevi, mūzika, kas sasaucas ar tā brīža izjūtām, dzejas rindas, kas aizskar dvēseli, tikko atvēries zieda pumpurs... Var turpināt vēl un vēl! Šī pasaule ir brīnumu pilna, ja vien gribam un protam tos saskatīt, saklausīt ar sirdi, ja acīs deg aizrautības uguntiņas!

zieda tehniskais apraksts-jā...pēc tā var uzrasēt puķi...bet piedot tai Krāsu, var tikai sajūtas....un pietrūkst krāsu, saburzu zīmējumu-nē! nav Skaistākas!...es nespēju to Atkārtot!...ne vārdos, ne akvareļos, ne notīs.

Kad no rīta steidzos cauri Raiņa parkam ,kur  virs strūklakām rīta saules stari lika tām zaigot   visās varavīksnes krāsās....tas lika apstāties un iedomāties- CIK SKAISTI!

Ejot pa meža ceļu uz autobusa pieturu pāris metru attālumā ieraudzīt stirnēnu, kurš nemaz no manis nebaidās- stāv un skatās uz mani.

Pārāk plašs jautājums!!
Es tikai par vienu no reizēm tādām.. ne par Sauli, Mēnesi vai Zvaigznēm...
Kad es ļoti gaidīju satikt- Viņu... es sēdēju mašīnā, un redzēju, kā Viņš, izkāpis no savējās, tuvojas- man... un tad tas, visupārņemošais mīļums, tie taureņi, kas vibrē un karsē- no iekšpuses... vēl daži soļi, vēl solis.... un, izkāpusi ārā, Viņam cieši cieši, cik cieši vien iespējams, klāt....un Viņš- cieši cieši klāt- man....tas bija- skaisti!!

Skaisti ir tas, ko cilvēks nav paspējis sabojāt (pēc cilvēka domām - uzlabot).

Skaists ir tas kas nav neglīts.Bet pat neglītā labs cilvēks atradīs ko skaistu.Ir skaisti,bet nepatiesi vārdi.Es teiktu skaista ir daba,cilvēka neskarta.

Daba, kad mostas, sniegs, kad skaistām lēnām pārslām snieg, stirniņa mežmalā, iznesīgi kopti cilvēki ielās, sapīts klūgu groziņš, tikko nopirktā kleita, manas draudzenes vijolīšu acis utt. Mūzika , gleznas var būt skaisti kādā konkrētā brīdī, bet citā noskaņojumā tie var pat kaitināt. Jebkurā gadījumā skaisto var iemācīties sajust ar maņām. Zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas tiešām jāmācās, jo maņas un uztvere visiem nav vienādi attīstīti. Piem. viena mana draudzene vizuālo skaistumu nespēja uztvert, viņa vienmēr brīnījās, ko tā Ineta te jūsmo mežā par zaļu zāli un sīkām puķītēm. Viņa vienr.nespēja to ieraudzīt un sajust.

..Skaisti ir tas, ka esmu piedzimusi!!
Ka--- ES ESMU!

jūra ezers,upe,un viss kas atrodas tev viss apkārt!