Tas ir, ko katrs meklē un izjūt kā labāk.   Varbūt kāds tieši bēg no klusuma, jo pārāk ilgi bija viens un klusumā.

pilsētnieki bēg brīvdienās uz laukiem-iegansts-mammas, vectēvi...pie savām saknēm tie vienmēr rod mieru...tiek apmīļoti-un tad atkal-kur ķeizars aicina-tu esi skrūvīte...pat bērnudārzā-nav laika krāmēties...mēs nevaram...visas paaudzes sen nemitinās kopā vienā sētā...saiknes tiek rautas mākslīgi...bet tiekšanās paliek!
var-aizrauties darbā-un visamTAMlīdzīgam mest reiz mieru!...un apzināties-tu esi tikai organizēts izpildītājs!-savu profesiju-kā misiju pa priekšu bīdīt...bet tā nav mūžiga...un paliks sadedzināti tilti-no saknēm nost...tad cilvēks veļas kā kamolzāle...pilni pansionāti!

Tāda laimes sajūta,ka no klusuma džinkst ausis?
Klusums ir pa retam kā miers/mierinājums,ja visu laiku esi trakā skaļumā,,,,

Varu rast mierinājumu gan totālā klusumā, gan uz pillu klapi klausoties mūziku, kas man patīk. Tracina, ka mana otra puse pieradis aizmigt pie "graboša" teļļuka...

klusumā var rast pilnīgi visas dzīvē iespējamās sajūtas.....

Klusumam sava ir balss - saklausīt mācies ...