Es pat necenšos paņemt to,kas IR domāts MAN...ar domu,ka kādam citam vairāk vajadzīgs. Kāda es laba

Vai tas ir iespējams

Man domāto , i to jāatkaro !

Dziive ir kaa puzlis,necenties to salikt,ja taa forma, neiederaas tajaa....

Man nepiestāv tās lietas un dzīves pavērsieni, kas nav domāti  man

Nē- neesmu !

Tas jau būtu noziegums!

...nē...man pietiek ar to,kas ir domāts man

Nē ...cenšos paņemt tikai to kas  man vajadzīgs

Gadās dabūt negribot .

A kas var apgalvot,ka nav domāts man?Varbūt,ka tikai kļūdaini tas pieder citai? Galu galā kurš pirmais,tam arī būs!

Tevis uzdotais jaut. patiešām izraisīja manī pārdomas.
Palasīju atbildes, bet es laikam kkā citādāk uztvēru jautājuma būtību, citā griezienā, teiksim tā.
Man šķiet, ka viena daļa mūsu nelaimes ir tā, ka pārāk daudz lietu norokam priekš sevis, ai, ko nu es... tas jau nav domāts man... Un tad gribas sevi sarāt: Kas tā par tādu šķērsu domāšanu!!? Kāpēc nav!?? Nevajag pašiem sevi nolikt/pazemināt, vai kā nu vēl to pateikt. Noticēt, ka tad, ja to patiešām vēlēšos, tas būs domāts arī man.

Centies nē, bet meiģinājis gan, aizliegtais auglis vienmēr viss gardākais,
un arī viss sūrāk iegūstams

Mīts par to ka sievietei vajag tikai naudu izdomāja tie kam tās nav..