Bet būs taču kopā ar bērniem, tātad - ne vienatnē. Vienkārši būs savādāk, nekur jau nav teikts, ka sliktāk.
Bet vispār tas ir atkarīgs no cilvēka. Piemēram, man nebūtu grūti.

Tas jau katram individuāli, bet pieradums, cik zinu, ir pārejošs, un jāsāk atkal pierast pie izmaiņām.

Es vairāk,ka padsmit gadus pavadīju "saldajās mīlas mokās",bet kad izšķiros,tad tikai sapratu,cik labi vienam,jo ir taču daudz gribošu mātīšu!!!...

Nu te padomu dos tikai mulkis. Tas jaizlemj Tev un tikai Tev. Kas labak,viena liela sape,vai sape vel 10 gadu garuma,un vienam otru mocit talak?

Tas atkarīgs no tā,cik atkarīga esi no vīra.Nauda,manta utt...

grūti ir tad,kad aizej uz tualeti,un nekas nenotiek.

Nau gruuti..
ja esi izlemis dziivot viens un veltiit laiku un dziivi noteiktu tikai sev
nekas nau gruuti :))

Lasu un domāju......cik tomēr pieaugušie cilvēki ir aprobežoti savās domās.Vai tad var salīdzināt bērna Mīlestību ar sev mīļa vīrieša Mīlestību un tuvumu???
Pirms rakstiet....padomājiet.
Bet vislabāk lai raksta tie vai tās,kas tiešām tam visam ir izgājuši cauri.
Teorētiķu padomi šeit nederēs neviens !!!!!!!!!!!!!!!!

protams , ka gruuti, pieradumam liels speeks, bet briiviba ir veel lielaaks pieradums:))

Pie visa pierod,un ātri.

Jāsaņemas un jādzīvo,viegli vai grūti.

kautkā savādāk būs

Es izšķīros pēc 16 gadiem laulībā. Vismaz mana pieredze ir tāda, ka nebija grūti dzīvot vienai- bez vīra, viss palika tāpat kā iepriekš- bērns, īpašums, kredīts, visu tāpat darīju  pati. Bija pat vieglāk, jo nebija to kaitinošo lietu, kas saistījās ar eksvīra personu un viņa izdarībām. Isāk sakot- ir savādāk, bet ne sliktāk un arī ne grūtāk.