Ja neupurēsies, tad neuzzināsi vai bija vērts!
Tas tāpat kā ar šampānieti!
"Kas neriskē,tas neder šampānieti!"

kā man patīk šie formulējumi... tas, kas jau jautājumu tā uzstāda, ne tikai nekad nepaspēs upurēties, pat palīdzīgu roku pakritušajam nepasniegs. nekad. tā "sāls" ir citur.

Ja tu kaut ko dari cita cilvēka labā- tad tikai tādēļ, ka pats/-i to vēlies darīt. Un nevajag nekādas upurēšanās- tās ir pamatīgas aplamības- redz, es kāds labs cilvēciņs, nekā nav žēl, es tā un šitā tam otram- visu to labāko no sevis atrāvu- a tā cūkcepure pat nenovērtēja....Tad ne jau tu otram labu darīji, bet savas spalvas spodrināji...Un pateikt otram- lūk, es to un to upurēju tevis labā- tas nozīmē spele par varu- tu tagad esi man parādā, un esi atbildīgs par to, ko darīju...Un tas var tikai atbaidīt cilvēku, nevis pievilkt .

Vai tad upurējas dēļ novērtēšanas , tad jau to citādi sauc - par izrādīšanos ...

Nu nē  labāk jau zīle rokā ( iegūtie reitingi ) , Nekā mednis kokā  

Prieksš kam,par velti upurēties.

Taapeec jau kaut kaadu darbiibu ari sauc par UPURESHANOS,ka nekaada pateiciiba vai noveerteeshana shajaa gadijumaa NAV NE PAREDZAMA,NE IESPEEJAMA!

Upurēties , man liekas , nav vērts - arī tad , ja tas cilvēks spēs to novērtēt . Piemēram - slīcēju glābjot noslīkt pašam - kāda tur jēga  ?

Labāk jau neupurēties. Maz ir tādu cilvēku, kas to prot novērtēt. Katrs vairāk
domā par sevi.

kāpēc upurēties ja gaidi novērtējumu,tātad tā ir uzspēlēta upurēšanās....

Provēts nav paspēlēts! Labāk mīlēt un zaudēt mīļāko,nekā neizjust burvīgo mīlu!...

Jā upurētos, jo savādāk dzīve nebūtu tā vērta un neuzzināsi savus rezultātus. Ja tas cilvēks tev to nebūs novērtēji šobrīd, tad tas agri vai vēlu notiks savādākā ceļā, tev pavisam negaidot.

Ja uzskati,ka vajag,tad dari to,nedomā kas būtu,ja būtu.