NEAIZSNIEDZAMIE

Man tāli ir neta svešinieki,          
Kam pieder šīs savādās sejas...
Tie tikai mani bandinieki,
Ko laižu es vārdiskās dejās...

Es piekrītu spēlei šai droši,
Kad dzejā tāds ciemojas, koši,
Jo kamdēļ man taupīt tos pirmos,
Ja tiem seko jātnieki zirgos?

Ja viltvārdis atlaidis grožus,
Sāk bārstīt dzejvārdus spožus,
Es pasaucu laidņus savus...
Vai likās tie slīpi, jau guļus?

Un turpinām deju šo karsto,
It kā nebūtu viss te pa prasto,
Mana dāma vien viltīgi vēro
Viņa gājienu- rokādi sēro...

Mūsu zirgi jau palaisti auļos,
Tā straujumam kādubrīd ļaujos,
Kaist smaržas, plīv spārni,
Pat skatiens kļūst valgs,-
Ko tik nespēj šie vārdi!
Bet viss tas vien malds...
Līdz vētra drīz rimstas...
Katrs sajūtas brīvs...
Un dāma ir neskarta...
Tas karalis- dzīvs...

                        (aizņēmos no Vejslotas)