Paļauties uz jūtām ir labi,bet vēl jābūt veselam saprātam,ko jūs no ta iegūsiet,ja pārsvīitrosiet visu ar vienu garo strīpu.Vai tālākais ceļš būs rozēm kaisīts un ja nu nē.Ko tad iesākt.

Ir vēl vārds - PIENĀKUMS, kad jāņem vērā Viņa attieksmi pret bērniem, bērnu attieksmi pret viņu, viņa centības uzturēt ģimeni, nevar "uzspļaut" uz viņa mīlestību pret Tevi, jo viņš arī cilvēks, ar sirdi un dvēseli.Izārdīt vieglāk, nekā uzcelt. Neapdomīgi, var sabojāt dzīvi ne tikai sev un godīgam dzīves biedram, bet arī bērniem, atņemot mīļoto tēvu un godīgu apgādnieku...

Un kas tad pieradumam vainas? Dzīve jau nav bulvāru romāns, kur visas problēmas atrisinās, kolīdz tiek pie tās baltās kleites. Un tālāk viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...
Par ko ne - bet pašiem jau jāpapūlas, lai sanāktu gan ilgi, gan laimīgi!

Tev sviests mutē vēl kūst,tad "dupsis" vēl *Čiepst*!...

Laikam jau visvieglakais ir tāds tests- iedomāties dzīvi bez viņa. Rītos, vakaros, pusdienā, priekos un nedienās. Un nebaidīties apjēgt arī to- ka  iespejams , patiešām tās mīlas vairs nav. Un tad domāt tālak- ko tad ar visu to labumu iesākt. Man palīdzēja tāda lieta , ka brīdī, kad ilgi domāju un izsvēru kaut ko ļoti līdzīgu- ar visiem pienākumiem, nepienakumiem, atbildību , savu vietu tajā visa , otra vietu - tas bija smags un nemierīgs laiks- bez miega, ar stresu, šaubīšanos, viskaut ko... Un tad, kad nonācu pie lēmuma, ka - viss , tā es vairs negribu un nevaru turpināt- momentali sirdī un prāta iestājās miers un apziņa, ka tā ir labi, ta ir pareizi.

Kāpēc tikai iedomāties dzīvi bez viņa? Vnk. ņem un padzīvo,tad reāli redzēsi,kas ir kas.