Sen jau esmu sapratusi,ka jalutina ari ir sevi un jamil ,viriesi to vairs neprot darit,vinus apsedis narcisms. tapec sevi lutinu gan rotas lietas ,gan apavos ,gan saldumos,no katars algas noperku kaut ko ,lai iepriecinatu sevi

Savādāk jau nevar un ja ne pats , tad lai citiem palieku atmiņās .

Nē ... domāju , ka pēc nāves tāpat neko neatcerēšos ..

  Ja Tu dzīvo, tad vienmēr būs ko atcerēties. Nekļūdās tikai muļķi, jo viņi nezin, ka kļūdās...

Nē,bet tā ir sagadījies,ka ir daudz ko atcerēties,Okupācija,2.Pasaules karš,kolektivizācija,deportācijas,Dziesmota revolūcija un kur vēl "Mīlestība" par visu PSRS...

Man jau ir tik daudz ko atcerēties, ka, ja atrastu talantīgu rakstnieku vai scenāristu, un es viņam izstāstītu savu dzīves gājumu, sanāktu kolosāls bestsellers vai aizraujošākais seriāls uz vairākiem gadiem!

labs jautajums......

Es dzīvoju tā lai tiesas dienā netiktu atmesta!

gribētos, bet ...to nedarbu ir tik daudz un viņi ir tik vilinoši...

Tas nozīmē kaut ko ārkārtēju katru vai gandrīz katru dienu>
Nē, tā nedzīvoju.
Šis un tas atcerēšanās vērts tomēr sakrājies ir pa šiem gadiem.

Kad iemācīsimies dzīvē priecāties par katru sīkumu, tad arī būs ko atcerēties!

pēdējā gada laikā es tiešām dzīvoju,lai būtu,ko atcerēties un tas nozīmē,ka dzīvoju pirm;am kārtām domādama par sevi

ik vienam cilvekam ir sava pagatne,tikai japrot to saglabat un neaizmirst

Dzīvoju gan

Labāk būtu pierakstīt,bet tam neatliek laika.Laikam ērtāk dzīvot,lai būtu ko atcerēties!