Tas jau lielā mērā atkarīgs no namatēva un namamātes

Nebraucu   .

Tas atkarīgs no savstarpējām simpātijām , kuras  var rasties svešu cilvēku starpā , kad sajūti viņos savējo , vai - nesajūti ...

Pirmkārt jau būtu diezgan grūti mani ''aizvilkt''uz tādu vietu,bet... protams,es būtu ļoti piesardzīga un atturīga.

Nu i situācija!   Negribētu tādā nokļūt... Vismaz līdz šim nav gadījies.

Nekādas vainas !Divas nedēļas pavadiju kalnos , aiz ''garlaicības'' neesu nomiris !

Tīri labi, neviens nezvana, netramda, nav jāiet uz lielveikalu pēc kaut kā aizmirsta, nav jāsēž internetā, TV arī nav jāskatās, var izbaudīt klusumu, varbūt kādu ogu un sēni var salasīt, svaigais gaiss, ar cilvēkiem ātri atrodu kontaktu, gan jau būs arī par ko runāt. Ideāli.  

Ja laba kompānija un jauki mājas saimnieki ,tad nav parko satraukties.

izpētu apkārtni,paruājos ar mājastēvu par politiku,ražu,laika apstākļiem,bērnu sekmēm nu un ja nesanāk.tad parunājos ar saimnieka suni vai kaķi

Atrodu kopīgu valodu ar visiem viesmīlīgiem ļautiņiem.

Es jūtos pilnīgi normāli, un mazpazīstamie ātri vien kļūst par labi pazīstamiem. Man vispār tādi "izbraucieni" patīk. Žēl tikai, ka reti aicina

Njāāā....pirms turp doties, kārtīgi pārdomāšu...varbūt labāk palikt mājās...kur būšu brīva! Un vispār, lai dotos pie neilgi pazīstamiem cilvēkiem, 2x ilgāk domātu
...kas zina,kādi maniaki viņi ir...

vienkarsa pieklajibas forma lai neaizvainotu majas saimnieci