bez vainas apziņas nevar ,bet svarīgi ir atšķirt  no parastās vainas apziņas ,kas ir dziedējoša, viltus vainas apziņu ,kas ir iznīcinoša.  viltus vainas apziņu iesēj galveno kārt citi. tāpēc svarīgi ir atpazīt un to jau dzīve iemāca .

Nevar!

Nezinu! Man gan nav izdevies, varbūt kādam citam ir...

ja....var...ja zini kas ir svetdiena

Es nemāku tā nodzīvot...
Jo lielāks egoists ar saltu sirdi, vainas apziņa ...netraucē sirds mieru. Tieši otrādi - rīta kafijas un ,,skaistums gultā,, , viņus dara laimīgus....

Nezinu, neesmu mēģinājusi.

...mierīgi....

Kāds jau noteikti var. Tas nozīmē dzīvot ,bez sirdsapziņas. Bet vai visu mūžu?....Maz ticams.

ne,jo vienmer gadas kadu kludu pielaist

Man nesanāk.  

domāju ka tā emocionālus cilvēku pavada visu dzīvi, tikai nedrīkst par daudz ieslīgt tajā (bet kurš pateiks kur ir robeža), jo tad sākas nākošais purvs - mazvērtības komplekss...

Nevar .

Protams,ka nevar,Baznīca nosoda,kas dzīvo dzimumdzīvi!...

kļūdīties ir cilvēcīgi, teica ezītis un norāpās no kaktusa...
nekļūdas tik tas, kas neko nedara...
resp, ja tu dzīvo, tu pielaid kļūdas, kas reizēm skar gan pašu, gan citus... un tādos brīžos uzrodas šī vainas apziņa.
svarīgi ir tas, lai tu nesēdētu uz vietas un negaudotu, bet gan censtos izlabot, lai vainas apziņa pazūd, ja vien ir labojama, bet ja nē - tad prast pieņemt un dzīvot tālāk, vairs šo kļūdu neatkārtojot, lai vainas apziņa aiziet pastaigāties līdz nākošai reizei...

Bez vainas apziņas dzīvi nodzīvot laikam tomēr nav iespējams...

Nevar ui kā nevar...!

Ir milzīga atškirība starp vainas apziņu un savas kļūdas atzīšanu, pieņemšanu un mācīšanos no situācijas. Bez vainas apziņas laikam neviens vēl nav nodzīvojis pilnīgi visu dzīvi, tikai ar gadiem cilvēks spēj  apzināties, ka ne par visu , kas nu ir sastrādats ir obligāti jājūt tā vainas apziņa.