Respektīvi, jautājums par to, kāpēc vērtē to vai citu jautājumu vai blogu? Tāpēc, ka cilvēku pazīsti virtuāli, tāpēc, ka patīk vai arī kāda cita iemesla dēļ?
Keywords: Mīlestība34034, Dzīve38617, Attiecības38711
Es vērtēju tad, kad uzskatu par vērtēšanas vērtu. Tad, kad ir jēdzīgi vai smieklīgi vai kā citādi uzrunā...Un nav svarīgi, kas tieši jautājumu uzdevis vai uz to atbildējis.
Uz kuru jautājumu atbildu ...........to arī cenšos novērtēt .... tā ir tāda kā kompensācija .......... pateicība ............ par sniegto iespēju drukāt pārgudrības !
amigos mafija...lai iet..
Nemazojies..
Izvēlos jautājumu kuri man ptīk
Uz mani tas noteikti neattiecas.....es nekādās sacensībās nepiedalos...
sevi arī man nevienam nav jāpierāda un novērtēju tos, kuru komentāri man patīk
mani draugi, ir mani draugi - kā nu ir tā nu ir, bet tie ir mani draugi. kādi vēl komentāri vajadzīgi? mani draugi tavā ķēķī nevemj. liec manus mierā, mani tevi pat neredzēs
ja es tērēju laiku ,lai atbildētu uz jautājumu,tad mani tas ir aizravis un ieintresējis.........Nekā personīga.
..domāju, ka no tā vecuma .." Ja dosi man konfekti, es tev iedošu savu lelli..vai citu spēlmantiņu"...esam izauguši!
Nu netērēju savu laiku, lai atbildētu uz bezjēdzīgiem jautājumiem...
Ja jau es tajā iesaistos, tātad mani tas ir ieinteresējis, bet gadās, ka kāds jau ir izteicies manām domām, tad atliek novērtēt komentāru un uzslava autoram
...... bet.....ne vienmēr autoram par to tiek paziņots
Iemesli ir dažādi ir gan draugu būšana, gan jautājuma vai atbildes saturs, gan simpātijas pret jautātāju vai atbildētāju, gan interešu saskaņa, un vispār katrā situācijā ir savs iemesls.
Es atbildu uz Taviem jautājumiem, jo man tā gribas. Vērtēju maz, ja kas iekrīt acīs, tad vērējēju. Kaut kādai jēgai par jautājumu ir jābūt, tā-uz dullo es gandrīz neko nedaru...
Nu , kaut kur taču tie "īkšķīši" jāiztērē - ja patīk jautātājs vai jautājums , tas ir tikpat kā "paldies " pateikt ..
Gluži tā nav, jo jautājumus uzdod dažādus. Un pat "izredzētie" pamanās uzdot kaut ko tādu, ka nav absolūti nekādas jēgas atbildēt - tad vienkārši, nekam ne uz ko neuzrādot, klusēju. Bet ir arī tādi "īpatņi", kuru jautājumus VISPĀR nevaru saprast , un tad sāku domāt: "A varbūt es pats esmu vainīgs, ka neesmu "izaudzis" līdz tādam līmenim, lai saprastu...?"
Ne jau pēc tāda principa es vērtēju. Ja man patīk komentārs, tad arī to atzinīgi novērtēju.
atbildu un vērtēju to kas mani piesaistīja un nekā citādi...
Pārsvarā vērtēju tikai tos jautājumus un atbildes,kuras mani " paņem",tomēr dažreiz " sagrēkojos" ,ja jūtu,ka ar to varu kādu iedrošināt un likt justies viņam labāk,bet tas ir tādu sajūtu līmenī,ka grūti to pat pašam izprast,kad un kāpēc.
Ja man kas patīk tad arī vērtēju
Vērtēju tikai to, kas kaut kādā ziņā 'uzrunā'. Pat ne vienmēr komentēju to, kam īkšķīti pielieku. Dažreiz ieīkšķoju, jo piekrītu, dažreiz - jo interesants domu gājiens. Nu, visādi gadās. Vienīgi draugu princips gan nedarbojas.
nevienu nevērtēju vainu patīk vai nē....