vot tā ir Tev ar to dzeju un dzīvi, te minorīgā, te mažorīgā toņkārtā...
mana atbilde-->   

katra lietus lāse
pa dvēseles stīgām uzsit
vai no tālienes tās
vai manās, kā sāpe
domās iejoņo vējš
tas no tāles
pavisam svešs
izvanda jūtas
nejautādams
vai man vajadzīgs tas
skumjas piezogas klusi
tās manas
nemeklēs citu pusi
pietrūkst tik asaras
lai aina pabeigta būtu
varbūt tikai kavējas
kā sēras pēc vasaras
raud tikai logs
un sirdī neizprotams slogs
raud vis kas uz zemes
tikai pagaidām ne es   

Ieleju gaismu tev saujā
ar šalti -
ņem, dzer!
Un dzīvo!
Iedziedi debesīs
prieku
par dienu
un to,
kas tev ir.