Sāp, sāp.... pasāp un pāriet. Nākošajā reizē tik ļoti nesāp, vēl nākošajā nesāp nemaz un Tu jau esi cietsirdis.

Gribētos precīzāk...
Runa iet par fiziskām vai garīgām sāpēm?
Ja runa iet par attiecībām,tad parasti sāp paša egoisms....
Ja par fiziskām sāpēm,no pieredzes-sāpju slieksnis ar katru nākamo reizi paaugstinās!

ir pat ļoti, tā ka pat elpot vairs nevari, un neredzi izeju.nebija lemts nomirt, tagad esu palikusi daudz, vienaldzīgāka.

Sāpēja tā,ka katru nakti lūdzu,lai mīļotais vīrietis mani ņem pie sevis,nu pēc četriem gadiem sāpes ir mazliet rimušas,bet nevar teikt ka pazudušas,tikai nu esmu sev devusi iespēju kaut kā dzīvot uz priekšu.

Ir gan, un šīs sāpes tikai norūda, nākamo reizi vairs negribās mirt.

Ir gan....

Aha...un ne reizi vien.

Viss kas nenogalina - padara mūs tikai stiprākus.

laikam ne,taa,ka gribeetos nomirt-nee

Ouuu, jāāā...bet tagad esmu tam tikusi pāri (nu man vismaz tā šķiet)...tas dara mani vēl stiprāku...

Nē, nomirt aiz sāpēm gan neesmu gribējis.

Pacietības vadzis reiz var salūzt un tad.... ar dievu skaidrais prāts...!

.....un tā var nomirt un atkal kā Fēnikss no pelniem augšā celties.

Esmu atradusi spēku paciest, bet ir, kas neatrod, diemžēl.

       Ja tas būtu tā, tad es šeit nemuldētu.

te tika izteikts ka ar katru reizi fizisko sāpju slieksnis paaugstinās - es gan tam nepiekritiišu, tā nu dziivē ir sagadiijies ka no sāpēm biju gatava mirt vismaz reizes piecas, bet tagad ir drausmiigas bailes no sāpēm un jau laiciigi cenšos veikt sagatavošanās darbus - zāles pa rokai, jo labi saprotu ka tagad neviens mani neglābs ja nu tikai draudzene pastāvēs blakus, ja paspēs ....

Tas vienkārši ir jāpārdzīvo lai arī cik tas grūti, sevi mierinu ar vienu , ka katra sāpe man ir tik liela , cik spēju panest.

Ir bijis gan...

mirt gan negribēju,bet ciest arī bija briesmīgi

Fiziski nē. Mans sāpju slieksnis ir diezgan augsts. Bet ir bijis ,ka jutos kā stūrī iedzita. Tas tāds mirkļa vājums. Tas uznāk un pāriet. Un es zinu,ka pāries. Diemžēl ir cilvēki,kas netiek pāri.