Visa mūsu dzīve ir kā rožu lauks, valdzinošs, skaists, vilinošs, bet ar ērkšķiem, kas sāpīgi dur.Tāpēc ir jāmācās visu dzīvi, kā staigāt pa rožu lauku, nenolauzt ziedus un neaizskart asos ērkšķus.

Stāsta, ka esot gan! Tik jāprot dažkārt no malas paskatīties.

...rozes ir jāstāda un jākopj pašai...

Nu ir gan rožu dārzs.... No sākuma darbs tiek apbalvots ar krāšņiem pumpuriem, tad ziediem, bet starp lapām asum asie ērķšķi.... Bet kas beigās? Novītis šis skaistums un kompostkaudze.

Nav ,gan .....nātres vien...,nātres vien.......   

Ir gan. Un vēl pietam bez ērkšķiem.

Sajuusmaa par to rozu lauku jau neesmu.Kad dziivoju pilseetaa taads daarzinsh vien raadiijaas,bet kad paarvaacos uz dziivi uz laukiem visas iluuzijas izcabeeja.Uz dziivi paveeraas cits rakurss ar ikdienas rutiino darbu un meeslu dakshaam rokaas.

Par laimi nava - tās rozes no ērkšķogu krūmiem daudz neatšķirās  

Varbut ne rozu lauks,bet super gan....

ja ,ja dzive ir kartupelu lauks,kurs liekaks cuka ,tas ari izraks

Tā ir mīnēts rožu lauks.

dzivi var salidzinat ar daudz ko,ari ar rozu lauku...