kādreiz bija tāda grāmata-liekas par skolēniem Amerikā.Es laikam kā mincis-eju,kur pašai patīk

   Minkam bilde- burvīga.
Par jautājumu- kādēļ tādas sarežģītības-  es nolecu no tā lejupslīdošā eskalatora un uz augšu rāpos - kā nu pa to nogāzi sanāca. Beigās  - visu ko vēlējos - panācu.

ja trepes krīt, es pieturos pie pindzeles

...lielāko dzīves daļu pavadām kājot lejup uz elli...cerībā,ka esam augšupceļā uz debesīm...

noripot uz leju nav sevišķa piepūle jāpieliek, bet lūk pārvarēt šo situāciju un tiekties vismaz noturēties un ,vel jo vairāk, pārvarēt šo punktu - tas jau ir liels darbs pašam ar sevi ....

tas bija jautri---jo uz prieksu visiem viegli iet un vel vieglak,ja nav jaiet--viens solis uz prieksu un divi atpakal...
tur es gaju vienu soli uz prieksu,bet slideju divus atpakal.....ja gala butu nonakusi atri,tad tas nebutu ta verts un butu jamekle cits cels...

Attēla un jautājuma
pārjautājuma nobīde!
/nepārlec kāpņumargas/

Kaut kas te ačgārni,tāpēc atturos kaut ko teikt.

...mēs katrs varam 100 reizes būt mainītās lomās!
Tie, kuri šodien atrodas kāpņu augšgalā..rīt jau varbūt ripos zemē..un otrādi..
Tāpēc nekad neaizmisti pasveicināt tos, kuri ..kāpj lejā!