izmisums ir tikai posms, kas liek saprast, ko dariit taalaak... izmisums nav rezultaats.

No jebkā milzīga var atiet tik tālu,lai tas par sīkumu liekas.

Nu ja pret milzu - tad padodos gūstā   ...

Krītu gar zemi un izmisums man pārskrien pāri.

pirmajā brīdī- ļauju sev izkaukties, tad saņemos un - mēģinu apjēgt- kas tad ir īsti noticis , un ko lai iesak ar to , kas pāri palicis.. Tālāk- ar spītu, dusmām  un gribasspeku- plānoju, eju, daru..

Meklēju no izmisuma izeju.

ja es padotos,es nebūtu te,varbūt nīktu savā depresijā,lai vai kā,cerība mirst pēdējā,pēc dvēseles...

Kādu brīdi ļaujos izjūtām..., tad rodas apskaidrība, ko un kā darīt vai nedarīt.

PIEMIEDZ ACI, UN VISS LABI

Piekrītu Vavam avam .. tikai dažreiz tas posms  tik ievelkas un graujosu iespaidu atstāj, ka ar turpmak dzīvot kā iepriekš vairs nevar.
Tu nezini kā rīkoties, ja tev tuvu cilvēku nolaupa un tev viņš jaizpērk... kā tikt galā ar izmisumu, kur vērsties pēc padoma...
Protams, ka cīnos un nepadodos!

Kādu brīdi tas notiek pats no sevis,ka ļaujies un iepazīsti   un tikai iepazīstot,var uzzināt,kam jāstājas pretī...un tas liek savākties un iet uz priekšu..

Esmu ļoti izmisusi( krītu izmisumā). Pēc kāda laika viss norimstās, noskaidrojās, un tad var domāt, ko darīt tālāk.

protams,ka pretī.

Tādi , īsti milzīgi , ir retums ..., bet jāturas pretī , cik var , un vēl tuč- tuč   ..., citādi - vāks ...

Es nesu no vargajam damitem.Un censos tados brizos sevi savakt.Un tas izdodas loti labi.

spītējos,,,

Es mēģinu domāt par visu labo ko dzīve mums dod un nepadodos, laigan reizēm liekas ka spārni ir aplauzti un nekas vairs nepalīdz!

Sāc tik padoties izmisumam, nākošais solis mazvērtības kompleks, aiz stūra jau lūr DEPRESIJA, nu bet tālāk kā nu kuram sanāk un cik dūšas pietiek !
Tā kā IZMISUMS man met lielu līkumu, esmu šo iebaidījusi .

Tas, kas mūs nenogalina, padara stiprāku.

Izmisuma brīdī koncentrējos kā nekad.