Keywords: doma23287
Būtu jau labi,ja dzīve kaut ko uzceltu un pašam nebūtu jāpūlās.
..katram savs ceļš ejams..un kādam tas ir gluds, kādam priekšā žogi, lai tiem pārkļūtu pāri...un gūtu pieredzi!
kakis jau tev ir......vins ar vientuls
Dzīve neuzceļ !
Tāpēc jau ir grūti, ka pati cel, nevis dzīve.
Ieradumam ir liels sp'eks !
Vajag izrunāties ar kādu un pazudīs vientulības žogs, bet vispār jau nevajag sākt tādu būvēt.
Varbūt mēs to esam pelnījuši?
dzive neko necel,mes visu pasi celam un graujam...tikai dazreiz nezinam vai pareizo esam uzcelusi un nepareizo sagravusi...
Ja,tas nav viegli.Bet cilveks ne ar tadam grutibam tiek gala.Bet pastav vel ceriba.
Vientuļā,stiprā,spītīgā un enerģiskā māte,darīdama vīrieša un sievietes darbus reizē,rāda jucekli ka sevī,tā savā bērnā.Bērni nevar pilnībā apgūt dzimumu lomas,ja tos audzina nepilnā ģimenē,t.i.,ja viņiem ir tikai viens no vecākiem.Līdz ar to arī izjūtams noteikta uzvedības modeļa trūkums ikdienā,kas caurvijas dzīvē,neprasot tev,vai tu to gribēji vai nē.
Dzīve neko necēļ- ceļam paši vien... un arī rāpties pāri - pasi lemjam - jā vai nē. Ja patiwešām cilveks nevēlas būt vientuļs- viņš nebūs, viņš ies un darīs visu, kas ir no viņa paša atkarīgs, lai dzīve būtu interesanta un piepildīta- gan ar interesēm, gan ar kompaniju un attiecībām. Nevajag savu slinkumu un nezkādas bailes vai inertumu piedēvēt dzīvei, sak - es jau neko, tā neliete, dzīve, te atnāca , sabūvēja un aizgaja, ko lai tagad dara..