Keywords: senlatviešu tradīcijas0
Noteikti! Senāk mēs bijām patiesa prieka pilnāki! Tā bija. Rads pie rada brauca ciemos, par ciemiem priecājās un vēlējās lai vēl kādu dienu uzkavājas. Nebij tādu svētku, kur nedziedātu nedejotu. Bet tagad!? Pasaulīte ir kļuvusi drūma! Pelēka! Bez prieka patiesa.
Tagad tie svētki ir komercializēti līdz nejēdzībai.Tas arī bojā to patieso prieku.
Pēc kārtīga darba -kārtīga atpūta.Nebij svarīgi cik dārgu cienastu cēli ciemiņam galdā,cik glaunā mājā viņu uzņēmi.Pieaugot mantu kultam,tradīcijām vairs vietas neatrodas....
Tagad katrs tup pie sava "gaišzilā ekrāna" ....
Tādi nu mēs esam kļuvuši,ir seno tradīciju kopēji un uzturētāji-bluķa vilcēji,bet vai uz viņiem neskatāmies ar smīniņu?
Man liekas,ka nekas nav mainījies.Kas mācēja priecāties,tas priecājas arī šobrīd.Svētkus un prieku jau radām mēs paši.
Agrāk zāle bija zaļāka un debess zilāka!
Par sevi un savējiem zinu teikt- vispatiesākais prieks un līksme svētkos mums valda tieši šodien! Arī līdz tam cilvēkam ir jāizaug, lai spētu svētkus uzburt nu gluži no nekā jebkurā pelēkā dienā.
Katram vecumam savas svētku izjūtas.