brīžam grūti būt sirsnīgam, tu ar sirdi un dvēseli, bet tev - "bezjēdzīga atbilde" ...

...domāju, ka ne vienmēr jābūt kā "atvērtai grāmatai"...!
Protams, ka ir cilvēki pret kuriem tāda esmu...un tomēr, mums katram vienmēr paliks pie sevis ..kas personisks, tāds ...ko nestāstam nevienam, pat tuvākiem draugiem..
..kāds bija tas teiciens??..."uzticies, bet pārbaudi"

Nu cenšos vienmēr būt atvērta atklātām sarunām un sirsnīgām...   

Citreiz ir liels slinkums jebkādām sarunām, kur nu vēl "sirsnīgām"!

Nē - ne vienmēr ..

Atkarībā no tā, vai sarunu biedru vada tukša ziņkārība vai patiesa ieinteresētība.
Un vēl - uzdodu sev jautājumu - ko es gūšu no šīs sarunas.      

''Viss,ko teiksi,var tikt izmantots pret pašu''.
Jā,esmu atklāts.Pārāk atklāts.Un reizēm tādēļ dabūju to pašu pretī
Un esmu dabūjis arī nazi mugurā.No savējiem.
Labi,ka tādu savējo nav daudz.

Jā, bet ne visiem.

vienmer gan

Jā, vienmēr, tikai atkarībā - ar kuru.

Esmu vienmēr "atvērta" uzklausīt...Pati reti "atveros", nejūtu iekšēju vajadzību. Cilvēkiem vairāk vajag, lai viņos klausās un sadzird, nekā uzklausīt citus...

Attiecībā no apstākļiem.Ne vienmēr un ne visiem var atklāt sevi plnībā.

Ja,esu atklata.Bet citreiz,labak nevajaga.Jo,tas nenozime,neko,cilveki klausas tikai un vienigi,savos vardos,un tavi ir prieks viniem tuksi.Tapec es esu atklata,tikai tiem kuri ari mani uzsklausa.

Jā protams,ja arī sarunas biedrs ir atklāts...

Priekš kaa?Ja kādam to vajadzēs,tad to teiks.

Protams,10x esmu rakstījis,kas uz mēles,tas ārā...  

šamajam procesam jābūt abpusējam,par kādu sirsnību var runāt ja otrai pusej sava vienīgā taisnība...ja nemāk paklusēt un padomāt,nu tā vienkārši ieslēgt smadzenes,bet maļ vienu un to pašu kā mūsu Lauris piemēram nu kā nokāries dators,pietam vēl galīgi novecojis gan fiziski,gan morāli...

Tas jājūt un atklātībai jābūt abpusējai , un jāprot to saglabāt arī abpusēji .

Tikai ar tiem,.kuriem es uzticos,bet tādi viens nu divi cilvēki.

Nē , neesmu, jo negribu lai to zinātu visapasaule