Cilvēce progresē. Ar katru brīdi arvien straujāk. Tas ko rakstīja fantasti jau pa daļai piepildījies, daudz kur pat pārsniegts neiedomājamos veidos. Vienīgi cilvēks palicis tas pats. Nu labi, labi - zināšanas ir mazliet savādākas - māk izlasīt e-mailu, pārslēgt televizoram kanālus ar pulti utt. Bet citādi daudz neatšķiras no tā paša sava priekšteča pirms gadiem 1000 senajā Romā vai 10`000 gadiem koka slietņu būvēs ... Dzīve gan ir mainījusies no tiem tālajiem laikiem līdz šodienai.
  Kas īsti ir mainījies? Nu piemēram darba efektivitāte. Paskatamies pagātnē - pārtikas iegūšanai senais cilvēks tērēja daudz vairāk laika. Nu tas pats maizes jautājums. Kādreiz, ar zirdziņu tīrumu apstrādāt prasīja krietnu laiku. Tīrumu lielums, ko viens cilvēks varēja apstrādāt bija ierobežots ar šo te vienu zirgspēku. Ja vajadzēja apart lielākas platības jāņem palīgā vēl viens arājs un vēl viens zirgs ... Mūsdienās jaudīgai tehnikai zem dzinēja pārsega ir manāmi vairāk zirgspēku paslēpts un ar to var vienlaicīgi pat 16 arklus vilkt ... Nemaz jau nerunājot par ātrumu.
  Analoģiska situācija ar maizes cepšanu - ja agrāk katrā mājā saimniece mīcīja mīklu un cepa maizi, pret vakaru bija gatavi daži kukuļi. Mūsdienās savukārt maizes mīcāmā mašīna vienā gājienā var samīcīt vairākas mucas mīklas ... Tāpat ar cepšanu - specializētās krāsnis vienlaicīgi cep veselu blāķi maizes.
  Jauki vai ne?
  Bet varbūt šeit slēpjas nākotnes briesmas? Nu kas par briesmām, jūs teiksiet - drīzāk jau labi, ka visu var ātri saražot. Paskat plaukstas lieluma spogulītis senajā Romā maksāja tikpat cik māja a tagad ... Logiem stiklu ielikt nevarēja - vizlu vāca, ko rūtī ielikt, a tagad rūpnīca 15 sekundēs izvelk stikla loksni ar kuru veselu māju var iestiklot.
  Bet varbūt tieši šajā apstāklī arī ir problēma? Pārāk liela darba efektivitāte? Kāpēc tā varētu būt problēma? Nu pieņemsim tādu vienkāršotu shēmu. Mums ir 200 cilvēku. Tie strādā pēc vecajām cilvēkietilpīgajām metodēm. 100 no tiem ražo pārtiku - mīca mīklu, cep maizi. Katru dienu viņiem sanāk 200 kukulīši maizes. Kāreiz katram kopienas iedzīvotājam pa kukulītim. Otrie 100 ražo mēbeles, apģērbus, apavus, darbarīkus. Un arī kāreiz tā ka visai kopienai pietiek. Viss notiek. Viss ir apmēram sabalansēts. Bet pienāk Jauno tehnoloģiju diena. no 100 maizes cepējiem paliek 3. Jo viņi pa dienu kāreiz tos pašus 200 kukulīšus maizes ar jauno maizes cepamo krāsni var uzcept. Un mīklu ar jauno mīklas mīcāmo mašīnu samīcīt. Otrie 100 arī gājuši mazumā - galdnieks dabūjis profilfrēzi un citus galdnieka verķus - nu viņš viens var visu kopienu ar mēbelēm nodrošināt, Tante, kura adīja cimdus un džemperus nu ir dabūjusi jaunu adāmo mašīnu - 15 minūtes un džemperis gatavs ...
  Skaisti vai ne?  Tikai 180 cilvēku ir nevajadzīgi šai sistēmai - viņiem nav ko ražot ... Kapitālisma izpratnē "niša ir aizpildīta". Kā viņi tagad tiks pie ēdamā un apģērba?

  Šeit es vēlētos savu domas plūdumu apturēt. Kā mēs redzam - ražošanas efektivitāte visu laiku aug. Visās nozarēs. Cilvēku skaits arī. Izskatās, ka mūsdienās šķobās daudzi ekonomikas principi - viena stunda nostrādātā darba var būt apmaksāta ļoti atšķirīgi (konkurences kā stabilizējošā faktora elements var vispār nedarboties) Vai mēs nevirzāmies kāreiz uz tādu ekonomisko situāciju, kad darbaspēks vai nu nebūs nepieciešams vispār, vai tik maz ka visiem principā darba nepietiks? Un ja tā - kas būtu jādara lai mēs visi izdzīvotu šādā situācijā?