Uz šo nelielo pārdomas mirkli, mani rosināja šī vakara epizode ap 23:30 ceļā Iecava- ķekava – Jaunmārupe. Respektīvi , 23:30 izbraucu no Iecavas un 30 minūšu laikā man bija jābūt galapunktā, tādēļ ātrums,protams, pārsniedza atļauto- 125km/h. Tukšs, tumšs ceļš, kuru ik pa laikam atdzīvināja lapsu zibsīgie acu skatieni un retie, pretimbraucošo autogaismu, starmeši.
Taču vienā brīdī (pie lielā loka pēc „Dzērumiem)” viens no pretimbraucošiem auto man perpendikulāri pāršķērso ceļu. Pie sevis nodomāju, ka varbūt kāds iereibis vadītājs, neveiksmīgi cenšas noparkoties, taču , piebraucot tuvāk, saprotu, ka tie ir poliči, kas cenšas ar `kobras 11` elementiem apmest auto par 180 grādiem un panākt mani. Atpakaļskata spogulī ieraugu arī, tautā sauktās, „mirgalkas”, un stājos malā. Uzreiz pazib prātā doma par maniem jau 7 soda punktiem un par potenciālo sodu, kura apmaksa šķistu sāpīga, jo tikko biju šķīries no normālas naudas summas diplomdarbam, un te nu atkal...
Pienāk „Kevins” (vārdu neatceros), un no sākumā taujā uzrādīt man savus personu apliecinošos dokumentus, kuri, protams, man neviens nav līdz. „arī tehniskās nav?!” viņš vaicā. Es, nodūris galvu: „Nē, tikai bankas karte..” Pēc pieredzes-viņiem ir tiesības vest Tevi līdz uz tuvāko iecirkni,lai pārbaudītu personību. Jau paliku čābīgs-jutu,ka mans 30 min skrējiens var pārvērsties divu stundu garā maratonā.. Bet viss turpinās. Tālākie jautājumi jau ierastie- kur tad steidzamies, vai zinām, par ko būs sodiņš, no kurienes esmu utt. Izriet, ka tūliņ, pēc Kevina vārdiem,viņš iet rakstīt sodu par 20ls par ātruma pārsniegšanu, būšot jāuzgaida. Bet tas arī neder, jo laika limits man ir tikai 30 min..
Tālāk. „Ir kādi soda punktiņi?” Ilgi domāju,ko atbildēt; dilemma-melot , vai nē: „Jā, ir soda punkti.”, godīgi atzinos (domās-ak Tu, kretīn, sāksi tagad draudēt man). „Vai ir stabili ienākumi?” Uz šo provokatorisko jautājumu vislabākā izeja teikt, ka esi students, un ,nezinu, vai tas palīdzēja, bet policists uzreiz: „..bet turpmāk, lūdzu nepārkāp noteikumus!” Un viss. Johaidī – viss?!!!
Būdams impulsīvs un emocionāls, gribēju kaut kā pateikties par šo,manuprāt, šokējošo labestību mūsdienās,pat bez zemtekstainas kukuļa pieprasīšanas. Tā kā man iekš auto bija neattaisītas konfektes, tad nodomāju, ka varētu vismaz tās puikām piešķirt, jo tiešām, likās,ka ar „paldies” šoreiz nepietiek Atvēru logu, un priecīgs, skaļi nobļāvos (lai dzird) : „Tad vismz manas konfektes paņemiet par to!” Fonā saklausīju smieklus, protams
Ko es ar to gribu sacīt, un ikvienam likt padomāt? Lai arī, cik grūti mums un valstij ietu tagad, un ies, nekad nepazaudējiet sevī to cēlo un skaistāko īpašību – būt cilvēkam, atmetot savus principus, savas vajadzības un vēlmes.
Tas ir tik maz, bet reizē – tik daudz – saglabāt cilvēcīgumu, neskatoties ne uz ko.
skaisti, ko lai vēl piebilst!