Tulkojums latviešu valodā no grāmatas “Augšupeja” (Восхождение – Йоги Махаджан, издана в 1991 г., тираж 100.000, Общество Сахаджа-Йоги г.Тольятти, оригинал : Лайф Зтернал Траст, Пуна, Индия)

XII nodaļa SLIEKSNIS

“Man vajag tās izraut“, teica pāvs,

“Šīs skaistās spalvas, kuras vienīgi kārdina manu lepnumu”.

No visiem viņa talantiem lai meklētājs zina.

Cenšoties paņemt ēsmu, viņš slazdu neievēro.

Sargies egot tas ir — vēlmes un spējas savas.

Par gribas brīvību nav indes vēl nāvīgākas.

Cilvēciskie iesākumi, nepieslēgti kolektīvās apziņas kanāliem, kļūst par līdzekli kalpošanai ego un dzimst viltus uzticamība, novedot tādā veidā pie nelaimēm. Ļoti svarīgi ir izmantot un attīstīt visas cilvēciskās spējas, bet nerekomendējas gaidīt atzinību par panākumiem, kurus tās mums atļauj sasniegt. Mūsu spējas vajag uztvert vienīgi kā kolektīvisma kanālus, kalpojošus sabiedrības labā.

Sestajā evolūcijas etapā atnāca trīs lieli vēstneši: Buda, Mahavira un Kristus. Buda izplatīja vēsti par līdzcietību un nevardarbību. Viņš sludināja astoņpakāpju ceļu. Viņš parādīja, kādā veidā cilvēki var izlīdzināties pa centru un kā var pārvarēt ego, lai dotu iespēju kundalīni pacelties pa vidējo kanālu. Kungs Mahavira sludināja nevardarbību attiecībā pret sevi. Viņa vēsts bija ļoti smalka – ka nevajag slēpt “rupjās” domas, ka caur prāta maigumu attīstās superego. Viņš parādīja, kā pacelties pāri rupjajai prāta noslogotībai ar priekšnoteikumiem. Jēzus Kristus atnāca tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem izprast pašu ego, atļaujot Sevi sist krustā; Viņā atmodās lielas nožēlas jūtas, dodošas Viņam ieraudzīt paša ego briesmīgumu un tas noveda pie pakļaušanās parādīšanās Viņā. Kristus piedeva cilvēkiem. Viņš teica, ka ja kāds patiesi no visas sirds lūdz piedošanu, tad tam ir piedots. Viņš piedeva pat tiem, kuri to sita krustā. Mums arī vajag piedot — naids mūsu sirdīs velk mūs uz leju. Piedod un atstāj pagājušo mirušajiem… Tāpēc Kristus atnākšana bija galvenais notikums cilvēka garīgajā dzīvē, tā kā Viņš atbrīvoja to no vainas apziņas, padarīja smalkāku tā ego, iemācīja tam piedošanu un pasludināja Gara nemirstību.

Kolektīvās apziņas procesā viena cilvēka sasniegumi kļūst par citu īpašumu. Piemēram, – ja zinātnieks izdara atklājumu, tas atnes labumu visai cilvēcei. Nav nepieciešams katram atsevišķi veikt eksperimentu, lai to pārbaudītu. Tādā pat veidā attīstās doma vai ideja. Kad ideja dzimst liela domātāja prātā, tā kļūst par visas sabiedrības īpašumu. Viens cilvēks var atvērt durvis citiem. Tieši tāpat arī mums nav jāiet caur to, ko jau atklājuši priekš mums un izstrādājuši Cilvēces Lielie Skolotāji un to inkarnācijas. Tāpēc, ja Kristus atvēra mums durvis, ja Viņš cieta par mums, tad mums nevajag atkal ciest. Par nožēlu mēs bloķējam sesto čakru ar mītu par to, ka mums vajag izpirkt savu iepriekšējo dzīvju grēkus. Kristus tādēļ atnāca, lai noņemtu no mums mūsu grēkus – Viņš piedeva mums un tādā veidā varēja izcīnīt lielu uzvaru mūsu evolūcijas procesā. Tas bija Viņa ieguldījums, tāpēc mēs Viņu atceramies, -citādi Viņa atnākšanai nebūtu nozīmes* Ja reiz Viņš piedeva mums, tad nevajag sev pārmest par pagājušo un izbaudīt vainas apziņu. Kā jūs pieņemiet to, ko zinātnieks atklājis prieks jums – tāpat pieņemiet arī to, ko jūsu dēļ izdarīja Kristus. Šeit ir Kristus mērķis. Atmetiet visus vainas sindromus un dzīvojiet tagadnē, jo tā ir jūsu realitāte.

Tie, kuri nevar piedot, uzkrāj negativitāti šajā čakrā. Ko jums vajag vai nevajag piedot. Ko jūs variet vai nevariet otram darīt – tas viss ir mīts. Viss, ko jūs turiet un slēpjiet pret otru, ir vienīgi netīrumi jūsu pašu domās, kuri traucē jūsu personīgajai attīstībai, jo cilvēks, kuram jūs nepiedodat – kļūst neievainojams. Tā ir vienīgi spēle, kura uzpūš ego. Lai paceltos virs ego, jums ir jāņem mācību stunda piedošanā pie Kristus. Tie, kuri nepievērš uzmanību Viņa mācībai, neieies Viņa apsolītajā valstībā. Sahadža-jogas mācība tagad atklājas psihologiem. Tokijas Sofijas universitātes Austrumu reliģiju institūta direktors Viljamss Džonsons izsakās sekojoši: “Viena no pašām bīstamākajām traumām, kuras var būt cilvēka atmiņā, ir aizturēts naids un atteikšanās piedot. Dēļ agrāk saņemtiem ievainojumiem ļaudis atsakās pieņemt

1

Citus (ar jums ne viss ir kārtība) un paši sevi (ar mani viss nav kārtība un rezultātā iegūst emocionālus traucējumus. Galvenā problēma bieži vien sastāv neapzinātā atteikumā mīlēt savus vecākus un piedot tiem. Šis apstāklis traucē mīlēt un piedot arī kaut kam citam, tā kā mēs nepārtraukti pārnesām vecāku atveidus uz cilvēkiem ar kuriem satiekamies. Var iegūt apzinīgā prāta piedošanu (un tā ir pietiekami, lai izglābtos), bet neapzinīgais vilksies nopakaļus, padarot mūsu mīlestību ievērojami mazāk cilvēcīgu.

Vairāk smalkāka līdzjūtības puse – tā ir piedošana, tā ir Mīlestība. Kad mēs aizmirstam visas pagājušās lietas, mēs kļūstam par jaunu izplaukstošu lotosu izplatošu mūsu brīnumaino aromātu pa visu pasauli. Atriebes jūtas ir bērnišķīgas. Atsakoties no personīgās izaugsmes – mēs turpinām spēlēt brīnišķīgo spēli – vainīgā sodīšanu. Ja slepkava ir noslēpies, lai tiek pakārts tā dēls. No atriebības saņemtais gandarījums iznīcina mūs pašus, un ir vērsts pret mūsu garu.

“Mēs nepazīstam domu par atriebi šī tempļa sienās,

Kur mīlestība sauc atgriezties pie pienākuma ikkatru, kurš atstāj to.

Ar draudzību roku viņš atbalstu saņem un rezultātā gaismas zemi iegūst

Šeit katrs ar citu ir mīlestībā kopēji saistīts,

Un katrs grēks piedodas, un neatrast nodevēju.

Tos, kurus ar šīm saitēm nevar sasiet, necienīgos gaismu saukt”.

(Mocarts. Pēdējā opera) Kristus iepazīstināja cilvēku ar Svētā Gara realitāti, un, liekot cilvēkam piesargāties no grēku izdarīšanas pret garu, šādā ceļā atklāja tā likumus. Svētā Gara primordiālais atspoguļojums ir mūsos esošā Kundalīni – mūsu Mātes mīlestības spēks. Kristoties, Viņš paredz šī latentā, paaudžu ilgumā cilvēkā guļošā spēka atmodināšanu un Pašrealizācijas iedošanu. Galvas virspusē, avota kaula apgabalā, ir atvērums, pa kuru ieiet visuvarenās dievišķās mīlestības spēks (Brahma šakti). Īstas kristības – tās ir šī atvēruma atvēršana (Brahma Randhra). Negatīvās domas, sliktie ieradumi, slīdošs un netikumīgs skatiens, rada šajā centrā traucējumus. Klejojošs skatiens izkliedē sestā centra uzmanību. Ievērojot, ka redzes nervs ir saistīts ar šo centru, ļaunprātīga vizuālo izklaižu izmantošana noņem šim centram enerģiju. Pārlieku liela aizraušanās ar kino un televīziju nelabvēlīgi atsaucas uz šo centru.

Kad ir pārvarētas prāta un intelekta robežas, tad atveras AGNIJA čakra- ieeja Debesu Valstībā – lai dotu ceļu Kundalīni. Kristus jau pateica, ka tikai tiem, kuri ir nevainīgi kā bērni, būs ļauts ieiet caur šiem vārtiem. Nepareizi priekšstati par Dievu izsauc šajā centrā bloku. Reliģiozi cilvēki kļūst par dogmatiskiem – viņi iestieg rakstu burtos un palaiž garām jēgu, kuru izteikuši vēstneši. Nav ieteicams kļūt nepārliecināmam vai fanātiķim. Vajag sekot Būdas garam – ne budismam, Kristum -bet ne kristiešiem. Ja jūs pakārsiet uz sejas gleznu ar Rolls-Rouce automašīnu un sāksiet domāt, ka brauciet ar Rolls-Rouce, vai varēsiet jūs kaut par vienu collu pavirzīties uz priekšu? Meditācija, vērsta uz sesto čakru ir bīstama, jo pārslogo to -sekojoši – izdara tai ļaunumu. Gaišreģi nevar pacelties augstāk par sesto čakru.

Kundalīni – tā ir jūsu potenciālais spēks, uz kā rēķina jūs esiet apveltīti ar spēju pastāvīgi dzīvot tagadnē, šodienā un tādējādi – neļaut ievilkt sevi pagātnē vai nākotnē. Pagātne ir līdzīga magnētiskam laukam, kurš iesūc jūsu uzmanību, un jūs kļūstat par tās starpnieku. Taču, kad paceļas Kundalīni spēks, tas kļūst par vēl lielāku magnētisko spēku un iesūc jūsu uzmanību centrā, kurš tad arī pārstāv tagadni. Ja jūsu uzmanība ir iestrēguši pagātnē, jums varbūt vēl var palīdzēt ārsts. Bet, kad jūs dzīvojat tagadnē, uz paša dabīga rezervuāra rēķina, jūs spējiet pārkāpt psiholoģiskās robežas. Tā ir dabiska kārtība.

Pieļaujot, ka prāts ir augstāks par matēriju, jūs neesiet ne savas emocijas, ne intelekts – tādā veidā – gars ir augstāk pat par prātu. No tā izriet, ka jūsu uzdevums: kļūt par garu, atrasties tagadnē, kur jūs izbaudiet prieku, kur katrā esības momentā jūs reaģējiet uz visuma lielo rezervuāru – kolektīvo apziņu vai to, ko dēvē par Dievu – un dzīvojiet, pastāvīgi izmantojot šo avotu. Tā vai citādi, savā Zemes stāvoklī jūs

2

darbojaties saskaņā ar programmu. Jūs vai nu programmē jūsu pagātnē, vai nu jūs pār-nesaties uz nākotnes programmu. Jums pieder izvēle: dzīvot pēc pagātnes vai nākotnes programmas. Tagadnei nav programmas, bet ir tikai spontanitāte. Kad jūs dzīvojat tagadnē, tikai tad jums atveras vārti uz dzīves jēgas izpratni. Līdz tam visas jūsu domas un idejas ir mīts, bet ne realitāte. Tikai patiesa vēlme iepazīt patiesību atklāj realitāti. Dzīvnieks nevar projicēt savu prātu, taču mums ir spēja parādīt to kā neeksistē īstenībā. Piemēram, mākslinieks var iedomāties kaut ko abstraktu un pēc tam to izpaust uz auduma. Arhitekts iznēsā ideju un pēc tam to attīsta projektā. Izmantojot šo spēju, mēs esam iemācījušies spēlēties ar savu prātu. Šī spēle – prāta lielā  spēja.  Tā  atļauj   mums  šķērsot  daudzas  robežas  un  pārvietoties daudzās dimensijās. Taču pārāk bieži mūsu pašu spēlē mēs atjēdzamies noķerti lamatās. Tad mēs meklējam atbrīvošanās ceļu. Meklēšanas process pārstāv neko citu, kā vien mūsu mēģinājumu drāmu — iziet no šīs spēles.

Projekcijas, kuras top uz mūsu prāta pamata – tās ir tikai koncepcijas. Pēc Mātes vārdiem, koncepcija – tā nav realitāte. Īstenībā tā ir pilnīga neziņa. Kad neziņa likvidējas, atnāk apgaismība. Kad tiek atmests mīts, paliek realitāte. Neziņa ir līdzīga miegam, ilūzijai. Piemēram, miegā mēs ticam, ka notikumi patiešām risinās, taču atmodušies saprotam, ka tā bija ilūzija. Dažreiz mēs sakām: “O, es ticēju, ka tas patiešām bija, es biju maldījies”. Mūsu slēdziens bija loģiski mentālā dedukcija. Taču, par cik loģiskās dedukcijas hipotēze pati bija  ilūzija, tad arī mūsu slēdzieni neizbēgami ir ilūzija. Kļūda kļūst acīm redzama tikai tad, kad mēs redzam realitāti. Kad mēs sajūtam lietas “smalko pusi”, tad tās “rupjā” maska krīt. Šajā gadījumā patiesība vai elementārā realitāte ir tā, kuru mēs vairāk nevaram tālāk attīrīt, jo ir sasniegts kodols. Kad mēs nonākam līdz sīpola vidusdaļai, to nevar vairāk tālāk tīrīt. Tas ir atslēgas moments. Prāts ir līdzīgs sīpolam. Kad tiek atmestas visas koncepcijas, tad mirdz gaismā tīrs gars. Tā ir mūsu realitāte. Attiecībā pret to viss cits ir tikai mīts.

Patiesība ir absolūta, prāts ir relatīvs. Pastāv viedoklis, ka patiesība ir relatīva; šis kaut kas, esošs par pareizu vienam, nevar būt par pareizu kādam citam – “tas ir mans ceļš, bet tas -jūsu”. Šie visi ir prāta spriedumi, tāpēc ka cilvēks zina, kā rīkoties prāta spriešanas līmenī. Kompjūters izdod atbildi atkarībā no tajā ievadītiem datiem. No tā izriet, ka tas, kas ir patiesība prāta līmenī, pārstāv sevi kā prāta projekciju. Sokrāta laikos cilvēka zināšanas noteica pēc tā intelektuālajām un argumentācijas spējām. Izglītoti ļaudis varēja ar loģikas palīdzību pierādīt, ka cilvēks – ir govs. Tā pati spēle šodien tiek vadīta ar masu informācijas līdzekļu un politiskās indokrinācijas palīdzību. Advokāta panākumi nav atkarīgi no patiesības, bet no viņa argumentēšanas spējām.

Sahadža-joga nav atkarīga no jebkādas varēšanas vai intelekta. Tā darbojas caur daudz smalkāku spēku, atrodošos mūsu iekšpusē un ap mums. Iekšpusē uz katru darbību reaģē Kundalīni. Kad mūsu gara apzināšanās apgaismos mūsu centrālo nervu sistēmu, mēs varēsim praktiski sajust sevī mūsu garu, kurš izpaužas mūsu vibrāciju veidā. Kad mūsu uzmanība virzās mūsu iekšējā apziņā, mēs varam pārslēgties uz citu cilvēku Kundalīni. Sāc izjust Kundalīni, tās raksturu citos. Tādā veidā nostiprinās kolektīvā apziņa. Šajā momentā cilvēks kļūst par visaptverošu būtni. Pēc kāda laika mēs nevaram pateikt, kurš ir cits cilvēks. Tieši šādā veidā notiks cilvēku masveida evolūcija. Tieši šādā veidā šajā Tumsas laikmetā var atšķirt patiesību no meliem. Katra čakra gan no iekšpuses, gan no ārpuses pārstāv dabas likuma pamatus. Katra dabas likumu noliegšana momentā atspoguļojas čakrās un to var izjust uz pirkstiem siltuma veidā. Tādā veidā var izjust šo spēku, paslēpušos aiz visa apkārt radītā – no sēklām līdz zvaigznēm, no atomiem līdz galaktikām, no mikrokosmosa līdz makrokosmosam. Atzīstot šo spēku, cilvēkā parādās diskriminācijas spējas. Tā nav sīkumainā spēja atšķirt melnu no balta, bet atslēga, atveroša pašas dzīves nevainojamo kvalitāti. Tādā veidā cilvēks var pārsniegt individuālo uzskatu robežas un ieraudzīt dzīvi ar tās visaptverošo spektru. Zinātnieks mēģina to ieraudzīt laboratorijā caur mikroskopu. Šodien mums visiem pienācis laiks to ieraudzīt ne vien mūsu evolūcijas dēļ, bet arī- izdzīvošanas dēļ. Māte nosaka šo laiku kā uzplaukuma laiku, kad tuvojas cilvēka mūžīgo meklējumu kolektīva materializācija.

3