Parcik (<--- šitais jāraksta kopā, vai atsevišķi?) patreiz vēl tikai cīnos, lai iegūtu autovadītāja apliecību un izpestītu sevi no bezgala intīmajām situācijām
sabiedriskajā transportā, kad alkohola, vai narkotiku vietā, lai apreibinātos ir jābauda vecāka gada gājuma cilvēku patīkami izmarinētās padušu spalvas,
vai "rudenīgo elpu" smakoņa, tad jautājums "Kā iedalīt penžas?" man vēl ir aktuāls.

Pēc gandrīz 19 gadu ilgas un nožēlojamas dzīves esmu kautkādā veidā pamanījies iedalīt šos lopus, kuriem jau sen bija jābūt 6 pēdas zem zemes trijās
šķirās...

Nu tad... Ja vēlies uztvert manu sirdssāpi - lasi tālāk, gej... :*

1. Šķira - agresīvi, pensionēti cilvēki, kas kautkādā veidā pamanās ielīst un iespraukties sabiedriskajā transportā tieši tajā brīdī, kad skolnieki,
studenti un cilvēki, kas vienkārši dodās uz darbu brauc rīta stundās uz skolām, vai darba vietām. Parasti arī varam šo šķiru sastapt sastrēgumu stundās.
Jautājums - NAHUJAM?
Bet protams - ir lõõõģiski izvēlēts vispiemērotākais brīdis braukt uz tirgu, vai no tā (piemetināšu - katru dienu), lai iepirktu tonnu kartupeļus un citus
produktus, kas tāpat sabeigsies pēc kāda brīža, jo vienkārši netiks apēsti.
Tad nu es - normāls čalis, pēc garas darba dienas un daudz un dažādu zināšanu uzņemšanas savās smadzenēs, braucot uz mājām, apsēžos sabiedriskajā
transportā ar itin smagu skolas somu, kurā loģiski ir tikai zināšanu grāmateles. Tad pēkšņi iekāpj veca kaka ar robokopa skatienu un glūn man virsū kā nāve
pastardienā, jo redziet esmu ieņēmis tieši to sēdvietu, kas viņai liekās piemērotākā gāzu izdalīšanai. Mēdz paveikties, ja nedabon ar smago somu, kurā
kartoškas sabāztas pa jebaļņiku. Tad tik sākas jandāliņš - "Kā tu vispār uzdrošinies - man vecam cilvēkam, nedot apsēsties?", "Sūdus ausīs sabāzis,
pie friziera negājis, pēc šnabja od..." - nu jūs jau saprotat, vai ne?
Mēdz gadīties, ka stāvi kājās - uj... Parasti tās grezeles vēl speciāli spiežas tev garām un tad vēl uzbrauc: "Ko tu te ar to savu somu, neredzi, ka eju
garām?" - Zini, padla? Neredzu, jo dirsā man nav acis!
Nu tas tākā... Par to pirmo... Heh...

2. Šķira - pārlieku laipnie, visbiežāk ar tā saucamo "āzīti", vai "štoku". Tu redzi, ka iekāpj, bet šoreiz vienkārši saproti, ka nu labāk būs, ja palaidīsi
piesēst, jo kājās nu galīgi neturās. "Lūdzu, nāciet, sēstieties!" - "Nē, paldies, jaunais cilvēk - tu sēdi, es drīz tāpat kāpšu ārā!". Tajā brīdī transportlīdzeklis
strauji bremzē, penža aizlido no pakaļas līdz pat vējstiklam pagrūžot vēl 27 ar pusi cilvēkus un atkal redz tu esi ļaunais velna kalps, kas ir grēkojis. Joptvai.

3. Šķira - visbiežāk vispār neko vairs nesaprot. Sēdi, vai stāvi - kāda vairs tam starpība. Visbiežāk esmu pieredzējis 6. un 11. tramvaja maršrutos. Iekāpj
iekšā, protams aizkavējot visu tramvaju, tas tikmēr palaidis garām jau divus zaļos luksofora signālus, jo pie otrā pakāpiena vēl penža sāk domāt, vai vispār
kāps iekšā. Tad, kad uzmanība ir pievērsta - pienāk pie tevis un nesaprašanā jautā - "A kurš šitais i' - seši, vai vienpadsmit?" TAD NAHUJ TU KĀP IEKŠĀ,
JA NEFIGA NERUBĪ, KUR ATRODIES UN KĀDA VELNA PĒC???

Nē, nu... Pfff... Neko...
Kur ir stāsta morāle?
TU ESI GEJS!