Ir grūti redzēt pazīstamas sejas, kuras tev ir svarīgas un tuvas sirdij. Vēl grūtāk ir redzēt tās, kuras negrib redzēt tevi pašu vai vismaz cenšās šo skatu uzlikt uz savas sejas. Tieši tas notika šodien. Satiku cilvēku, kas lika aizmirst pagātni un redzēt saulainas dienas ik rītu mostamies atverot savas acis. Vienīgais ko spēju tajā brīdī izdarīt, tas ir paskatīties acīs un uzreiz paskatīties zemē. Stulbas cerības un sapņi rāvās no mutes. Pagriežoties un nesteidzīgā gaitā aizejot noklusināju iespējamās muļķības. Neatskatījos, peļķes un visādi gruži bija mans ceļvedis kādus pāres metrus. Ejot uz mājām uzrakstīju sms ar kaut kādu stulbu joku ko pēc nosūtīšanas nožēloju. Braucot autobusā uz mājām, skatoties garām pazūdošām mājām un gaismām, bezseju cilvēkiem, un viegli trīcošām rokām sagaidīju savu pieturu. Mājās esot, iegrimstot gultā, nolēmu pierakstīt vēl joku. Šoreiz zināju un jutu ka nostrādāja. Es liku viņai smaidīt. Tad sekoja citas ziņas. Ziņa pec ziņas. Un tad pienāca gaidītais. Mans aizvietotājs ieradās. ''Netraucēsu'' es teicu, un iegrimu domās.
Skumji!