Vējš sastapa jauku ziedu un iemīlējās tajā. Kamēr vējš maigi glāstīja ziedu, zieds atbildēja vējam ar vēl lielāku mīlestību smaržas un krāsu izpausmē. Tomēr vējam tas likās par maz un viņš nolēma:
- Ja es došu ziedam visu savu spēku, tad tas sniegs man daudz vairāk.
Un tad tas uzpūta ziedam ar visu savu varenību un mīlestības spēku. Bet zieds, neizturējot vēja milzu pūtienu, salūza. Vējš mēģināja ziedu pacelt un atdzīvināt, bet nespēja.Tad viņš norima un atkal uzpūta ziedam ar vislielāko maigumu, bet zieds turpināja vīt. Un tad vējš sāka aurot:
- Es atdevu tev visu savu mīlestības spēku, bet tu salūzi! Redzams nebija tevī tik daudz mīlestības, tātad tu mani nemīlēji!
Bet zieds, neko neatbildēja. Viņš bija miris.

Tam, kas mīl, ir jāatceras, ka ne jau mīlestības un kaisles spēkā ir mērāma mīlestība, bet gan ar maigumu un juteklisku attieksmi. Labāk desmit reizes nociesties, nekā vienreiz salauzt.