Dzīve kā sapnis
13. dec 2009. 22:41
Es reiz mazs, viens pats mājā būdams, ielīdu pie suņa būdā un aizmigu.
Vecāki, kad no darba atnāca, ilgi meklēja līdz ievēroja, ka suns nenāk no būdas ārā. Tad mani atada, aizmigušu izvilka un aiznesa uz māju.
Dažkārt liekas, ka vēl tagad tur guļu un sapņoju.
Tagad dažkārt domāju, ka aizvien guļu būdā ar savu suni, bet drīz atnāks māmiņa un tētis no darba, pamodinās mani, samīļos un sapnis, ko sauc par dzīvi, beigsies.
Komentāri (5)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Ernests N. 20. dec 2009. 21:44Nav tik traki. Tomēr otrreiz būdā pēc tam neesmu līdis..
Burvīgā D. 14. dec 2009. 07:38Bailēm no šīs realitātes palīdz hipnoze. Palīdzēt var arī draudzene vai sieva.
Ernests N. 14. dec 2009. 00:41Būdā bija tik labi:)
Ilona M. 13. dec 2009. 23:49Es arī esmu līdusi suņa būdā.Mugurā bija biezs ziemas mētelītis.Iekšā ielīdu,ārā vairs netiku.Mētelītim malas ķeras aiz būdas durvju apmales.Ne uz priekšu,ne atpakaļ.Un mamma ar tēti iznākuši no mājas nemetās vis palīgā,bet vispirms vēderus turēdami izsmējās.Tad gan vispirms atbrīvoja no mētelīša,un tad izvilka ārā.:))))
Tā kā neguli vis būdā.:))))
Dzēsts profils
13. dec 2009. 23:18Ernest mosties, dzīve ir ārpus suņu būdas un priekšā vēl visa svētlaimīgā Mūžība :)!