Ziemassvētki ir. Kā katru gadu. Nu jau mūžīgi. Bija gan tāds laiks, kad Ziemassvētkos pat egli nedrīkstēja dedzināt un Ziemassvētku vecīti  bija jāsauc tikai par Salatēti. Kas bijis – aizgājis. Tāpat kā tas, kad es nejauši vēl bērnībā  atradu Ziemassvētku vecīša bārdu un cimdus, un noteicu – es jau tāpat zināju, ka tas bija vecaistēvs, bet bārdu vajadzēja  labāk paslēpt. Bērni taču tic brīnumam, tāpat, kā Ziemassvētku brīnumu gaida katrs pieaugušais katru gadu. Vismaz vienreiz gadā brīnums drīkst būt.
   Ziemassvētki jau ir tradicionāli. Vienalga, sniegs ir vai nav. Ziemas saulgrieži ir katru gadu tāpat kā vasaras saulgrieži. Tas nekas, ka tie vairs neesot šajos decembra un jūnija datumos. Ziemassvētki mums ir visiem.
   Katram tie ir dažādi. Vairumam, diemžēl, to gaidīšana  pārvēršas vai tiek pārvērsta par dāvanu meklēšanas, pirkšanas drudzi, daļai tā ir jau kārtējā gadskārtējā radu  kopā pabūšanas reize, daļai...
   Jā, es nenosodu nevienu – lai katrs dara tā, kā pašam labāk, kā pašam tiek lielāks prieks šajos svētkos,  jo tas Ziemassvētku pīrāgs, kam abi gali apdeguši, tiks kādam citam, ne man  
    Ziemassvētki ir  pateicības svētki. Nevienu negribu aicināt, bet es konkrēti pateicos visiem, arī tiem, kas man nav labu darījuši. Un pašās beigās es saku paldies pati sev, ka es pateicos . Tā varbūt ir morāla dāvana, pēc kuras nav jāiet uz veikalu.