Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Tikai žēl, ka Tev to nesaprast
Ka par otru "es" Tev biju kļuvis
Tā kā krastam viņas puses krasts.
Taču krasts ir pieradis pie krasta,
Viņš to reizēm nevēro nemaz.
Ilgas sauc pēc kaut kā neparasta
Ilgas tiecas kaut ko jaunu rast.
Tādēļ vien, ka bijām vienmēr blakām,
Tādēļ vien, ka pārāk tuvi mēs,
Tevi vairāk vilka cita taka
Avots cits kur savas slāpes dzēst.

Mēs ar Tevi bijām ļoti tuvi
Un kaut gribu jaunu ceļu sākt,
Paliks viss, ko es no tevīm guvis.
Un kā gaišums visur līdzās nāks
Tava dzidrā, bērnišķīgā daba
Tava kvēlā sievišķīgā dzirksts
Tu man reizēm biji ļoti laba
Un vēl ilgi sirds no ilgām sirgst
Reizēm tika dāvāts arī rūgtums
taču atmiņās pat tas būs salds.
Tikai vienu Tevi ļoti lūgtu
Labāk domā ka tas bijis malds
Viltus prieks, kas mirkli kopā baudīts
Malduguns, kas uzliesmo un dziest.
Jo, ja sapratīsi reiz, kas ir zaudēts
Laikam nāksies ļoti ļoti ciest.
droši vien ar izmisumu kvēlu
Mani atpakaļ tu sauksi tad
Taču saukt un lūgties būs par vēlu
Atpakaļ es nenākšu nekad.

Mēs ar Tevi būsim ļoti tuvi
Arī tad, kad izšķirsimies Mēs
Bet par svešinieku tev būšu kļuvis
Kā jau svešiniekam būs sveiciens vēss.
Labāk tā! Tu aiziesi pa kreisi,
Un pa labi aizsoļošu es.
Tikai vienu vienīgu vēl reizi
Ļauj man skatienu uz Tevi mest.
Ļauj man starojošas acīs Tavās
Atvadām kā bezdibenī nirt
Ļauj ar visu spēku sakļaut skavās,
It kā taisītos mēs kopā mirt.
Un pēc tam, lai pajūk viss pie velna!
Nevajag asaru, kas skropstās trīc!
Katrs savu likteni pats pelna,
Arī mūsu laikam nopelnīts.