Gribam to atzīt vai ne, bet mēs savas dienas aizvadām tādā negatīvisma savaldzinātā sabiedrībā. Pie tam tādā ( tas jau ir psihologu pētāms jautājums), kurā vairums uzskata - visi citi sliktie dara sliktas lietas, es viens tas labais. Teikt, ka laimes atslēga pienākas ikvienam, šajā situācijā ir muļķīgi, jo atskanēs balsis, ka man pienācās, bet tas sliktais paņēma sev divas.
Šoreiz iebildīšu tiem, kas teiks, ka nevajag bezjēdzīgi filosofēt par lietām, kuras reāli nevar mainīt, atgādinot, ka viens no filosofijas mērķiem ir intelektuālā baudas gūšana. Kā ar to intelekta līmeni, tas ir katra paša ziņā. Taču visdažādākās baudas – fiziskas un morālas, manuprāt, ir tās, kas laimi rada.
Mēs esam laimīgi, mēs esam laimīgi? Te nu sekos visdažādākie atbilžu varianti. Vairums – apstiprinoši. Viens būs laimīgs tāpēc, ka ir radījis pilnvērtīgus jaunās paaudzes locekļus, cits priecāsies, ka tuvinieki ir veseli un pārtikuši, cits būs laimīgs par kārtējo nodzīvoto dienu, nākošais priecāsies par savu bagātību, jo tā dara laimīgu. Teikt var vienu, bet patiesība var būt pavisam cita. Un jau Freids ir secinājis, ka cilvēki pieraduši sevi uzskatīt par nelaimīgiem, jo nelaimīgam būt ir nepieciešams mazāk pūļu nekā laimīgam. To apgalvo arī šodienīgi pētījumi. Naudas ienākumu pieaugums laimi neveicina, bet laimes sasniegšanā un paturēšanā jāiegulda darbs. Jāstrādā, lai kļūtu laimīgi. Jāstrādā. Diemžēl daudzi izvēlas vienkāršāko ceļu un nemaz neko nedara, lai kļūtu arvien laimīgāki. Vairumam strādāšana saistās tikai ar naudas pelnīšanu. Bet... bez lielas naudas nav arī lielas laimes... Pretrunas pretrunu galā.
Laimi nevar nopirkt par naudu. Jā, ir dzirdēts tā sakām. Viens būs laimīgs pliks un nabags, kaut ko tikai ielicis savā kuņģī, lai fiziski eksistētu, bet cits būs nelaimīgs, ka nevar dot maizi trūkumcietējiem. Dzīves mērķi, vajadzību apmierināšanas iespējas nosaka cilvēka iespēju būt laimīgam. Dažs priecāsies un izjutīs laimi, ka viņa plecam nejauši pieskaras sārta kļavas lapa uz ielas, otrs nelaimīgi nopurpinās – man pie sienas ir tikai Vincenta van Goga Saulespuķu kopijas, jo īstās gleznas maksā briesmīgu naudu.
Atkal atgriežamies – laime un nauda. Tās tomēr ir saistītas lietas. Laiki ir mainījušies. Visi vairs nedzīvojam kaut kādās zaru būdiņās. Šodien teorētiski laimīgs uz mirkli varbūt ir tas bomzis bezpajumtnieks, jo viņš laimīgi atradis nakšņošanas vietu. Citam nauda ir brīvība ceļā uz laimi. Vienam to naudu (brīvību) vajag vairāk, citam mazāk. Laime ir nopelnīt tik, lai nebūtu ne no kā atkarīgs. Piemērs pavisam vienkāršs – cilvēkam patīk ceļot, viņš izjūt lielu laimi katrā ceļojumā, bet katrai, kaut visparastākajai ekskursijai uz blakus novadu, vajag naudu. Ja naudas nav, jādzīvo mājās, lieki netērējoties ceļojumos un negūstot ceļojuma baudu, kas attiecīgajam cilvēkam rada laimi.
Protams, traģiski ir , ka pavisam dziļa laime ir saistīta ar ciešanu ieskaņu un laime jau nostājas uz pilnīgi pretēju pārdzīvojumu robežas. Tas nav parastam cilvēkam ikdienā piedzīvojams un pārdzīvojams. Vēl briesmīgāk un traģiskāk ir tad, ja cilvēks izvirza sev dzīves mērķi – būt laimīgam kaut kad, kaut uz īsu mirkli. Un ja nu šis laimes mirklis pienāk tikai īsu brīdi pirms nāves? Mirējs būs izpildījis savu dzīves uzdevumu – īsu brīdi bijis laimīgs šajā dzīvē un kā patiesi kristieši ir pārliecināti – piedzīvos laimi jau citā pasaulē.
Bet mēs, pārējie palicēji, varam samierināties ar to, ka katru dienu neizjūtam laimi, redzot sarkanu lapu vai skaistu sniega pārslu? Vai ar to vien mums katram pietiek īstai lielai laimei?
Cik ilgi mēs priecāsimies tikai par vienu krāsainu lapu un būsim no tā prieka laimīgi? Gadiem? Un kā varēs satikt savu „otru pusīti”, kam arī vislielāko laimi rada skaista rudens lapa, jo tai „otrai pusītei” nevajag ne māju, ne jauno paaudzi, ne jaunas drēbes? Ironija? Varbūt. Tikai tā nu mēs šeit dzīvojam, cerot, ka laime kaut kad atnāks. Tikai aizmirstam, ka laime ir kaut kas vairāk par labu garastāvokli. Ja visiem būtu vismaz labs garastāvoklis, tad mums varbūt ar nožēlu nebūtu jāatzīst, ka eksistējam negatīvisma savaldzinātā sabiedrībā. Sabiedrības locekļi negrib piedzīvot laimi kaut kad nākotnē vai pat mūža beigās un pakļaujas sliktajam – savam negatīvismam, ar kuru nu katrs tiek galā, kā prot. Tāpat kā viens pelna laimi (pelna laimi, ne jau tik naudu), otrs gaida, ka laime tāpat vien aplaimos, trešais ir laimīgs par katru sīkumu bez paša pūlēm.