Autors: Gunārs Bērziņš

Es vēlos...
Es vēlētos labus vārdus maizes klaipā iecept-
ne tikai svētku reizē, bet arī ikdienā.
Es vēlētos no mīlestības segu aust
un sasildīt tos, kam salst un sāp.
Es vēlētos no debesīm zvaigznes nobirdināt
un pasniegt tam, kam ceļa nav.
Es vēlētos, lai nekad nepietrūkst maizes,
kurā iecepts rudzu grauds un labestība.
Es vēlētos, lai mūsu sejās staro smaids,
jo tas nemaksā neko, bet spēj tik daudz!
Es vēlētos, lai mēs būtu atvērti un gaiši,
jo gaišums izstaro un dara gaišus pārējos!
Es vēlētos, lai mums ir daudz Draugu,
kuri neprasa neko un viņiem nav jādod vairāk kā smaids un labs vārds,
Jo Draugi ir kā zvaigznes-
ne vienmēr redzam, bet zinām, ka ir.
Es vēlētos, lai mēs vairāk mīlam-
mīlam sevi, savus tuvākos un pavisam svešus,
bet- lai mīlam.
Mīlam tā- kā katrs mākam-
ar vārdiem, ar acu skatienu, ar domām,
kaut klusu ciešot.
Mīlam šodien, rīt, bezgalīgi,
bet- lai mīlam,
un tad- mīlēs arī mūs.