Viendien trāpījās dīvains gadījums. Čāpoju atpakaļ no veikala, viena sieviete lūdza pārstumt pāri ielai veci invalīda ratiņos. Tas līdz nemaņai piedzēries, klēpī rozā kājas protēze, pašiem ratiņiem viens ritenis nolūzis. Pārstūmu. Domāju - kāda radiniece, paziņa. Nekā, braukusi garām ar mašīnu, ieraudzījusi, ka ratiņi jau gandrīz izripojuši uz ielas un stājusies malā rīkoties. Pa abiem aiztransportējām uz Žēsirdīgo samariešu sociālo māju, kas kaimiņos.
Ar to arī mierīgi varētu beigt, un vispār par to nerunāt. Labs darbs padarīts, un miers. Bet! Izstāstīju šo notikumu attālai paziņai, kas strādā Zviedrijā. Viņa mani nosodīja. "Ja Tu šādem atkritumiem palīdzēsi, pats par tādu paliksi. Tā tas ir iekārtots," saņēmu viedo verdiktu. Re, kā!