Beidzot mājās. Ar galvaskausu rokās šodien kārtējo reizi centos izprast dabas ģeniālo spēju visu sarežģīt. Sapratu, ka nepiekrītu tam, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Diemžēl. Toties cieņa pret Māti Dabu ir neizmērojama.
Nogurums. Jo vairāk es cenšos aizmigt, jo vairāk sirdsapziņa mani nomoka, tāpēc ka laika ir pārāk maz visam tam, ko ir jāpaspēj izdarīt. Turklāt, arī tad, kad kaut kas tiek darīts, sajūta, ka nepabeigtais mani smacē, nepamet.
Jau atkal domas par Viņu mani nomoka. Cik labi būtu, ja vienaldzība pārspētu tieksmi pēc uzmanības, taču, tas, kas atrodas it kā tik dziļi manī, un tajā pašā laikā, cenšas tik ārā, tā vēlme izkliegt Visumam to, ko es sajūtu un uztveru, nedrīkt tik atkailināts.
Mana patība alkst tik saprasta, bet tas, kas [vai kurš], to atklās un izpratīs, diezin vai būs laimīgs par to, ko uzzinās. Es pati baidos atklāt savas dvēseles dziļāko būtību, bet es ceru, ka kāds būs drosmīgāks par mani..