Stāv maza meitenīte kaujas lauka vidū.
Tai lācītis rokās-netīrs un apbružāts, bez vienas rociņas.
Tās kleitiņa drūmi zila un kājas basas pa asins peļķēm ies.
Bet pagaidām enģeļa sejiņa stāv lauka vidū.

Viņa dzied savu dziesmiņu
Sērīgi skumjo un maigo.
Tā stāv lauka vidū un gaida.
Vējš tai iečukst:"Ir laiks!"

Tā iet pakaļ viņiem...
Tā iet pa asiņu peļķēm un dzied savu dziesmiņu.

Jauni zemē guļoši vīri vairs nekad necelsies.
To acis nav aizvērtas, viņi vēlējās redzēt meitenīti ar enģeļa sejiņu.

Meitenīte nāk viņiem pakaļ.
Tā velk aiz sevis lācīti dziedot drūmo dziesmiņu.

Bet Neviens netic, ka nāve var būt meitene maza ar lācīti rokās...