Reiz dzīvoja kāds bramanis, kurš kādā mājā kalpoja dievībām. Kādu dienu viņam bija uz ilgāku laiku jādodas prom nokārtot dažas lietas, tāpēc savā vietā viņš atstāja dēlu. Pirms aizbraukšanas bramanis teica puisēnam, lai tas katru dienu liek ēdienu uz altāra un vēro, kā Dievs ēd.
Puisēns, sekodams tēva norādījumam, nolika ēdienu uz altāra un klusējot gaidīja, kad Dievs ēdīs. Bet Viņš ne ko teica, ne arī ēda. Puisēns ilgi gaidīja; viņš cieši ticēja, ka Dievs nokāps no altāra, apsēdīsies un apēdīs piedāvāto ēdienu. Un viņš sāka lūgties: "Mīļais, Dievs, lūdzu nokāp lejā un apēd šo ēdienu. Jau kļūst vēls un es vairs nevaru ilgāk gaidīt."
Taču Dievs neatbildēja. Puisēns sāka raudāt un sacīja: "Dievs, mans tēvs lika man vērot, kā Tu ēd. Kāpēc Tu to nevēlies? Mana tēva klātbūtnē Tu nāc ēst, bet manu ziedojumu nevēlies pieņemt. Ko es esmu Tev nodarījis?" To pasacīdams, puisēns ilgi un rūgti raudāja, bet, kad viņš pacēla acis, ieraudzīja, ka Dievs sēž viņa priekšā un mielojas ar atnesto ēdienu.
Kad kalpošanas laiks beidzās un puisēns iznāca no altārtelpas, mājas saimnieks viņam teica:
"Tavs kalpošanas laiks ir beidzies, tagad ej un atnes šurp piedāvāto ēdienu."
"Bet Dievs to apēda." atbildēja puisēns.
"Ko Tu runā?" izbrīnīts vaicāja saimnieks.
"Dievs visu apēda, ko biju tam atnesis. Tur vairāk nekā nav." teica puisēns.
Un, kad mājas ļaudis iegāja altārtelpā, viņi, ieraugot tukšos traukus, apstājās kā zemē iemieti.
Lūk, tāds ir patiesas ticības un patiesas vēlēšanās spēks.