Bet zini draugs, ir ļoti, ļoti grūti, kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt...
10. jan 2010. 00:48
Piedod...
Piedod man, ja kādreiz lūpas manas,
Tev smaidā atklātā un īstā paužas.
Ja neizteiktus vārdus grib tev sacīt,
Bet attapušās, paliek nopietnas.
Piedod man, ja kādreiz acis manas,
ar Tavām sastopas,
Ja tās kā apburtas grimst Tavās dzelmēs,
Bet pēkšņi apmulsušas novēršas.
Piedom man, es negribēju, tiešām,
Tā neatļauti tevi mīlēt.
Bet zini draugs, ir ļoti, ļoti grūti,
Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt.
Atslegas vārdi: Kaut ko šai muļķa sirdij pavēlēt0
Komentāri (5)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
oskars f. 10. jan 2010. 20:55
Dzēsts profils
10. jan 2010. 13:03...skaisti vardini ,patiesi -sirds grib sacit maigus vardus ,bet lupas tas citreiz pasaka pavisam neto
Dzēsts profils
10. jan 2010. 11:47Abiem jauki dzejolīši,jauki.
Dzēsts profils
10. jan 2010. 09:28Cik cilvēku tik variantu Patika abi. Arī tavs Romi Es
Dzēsts profils
10. jan 2010. 08:04Nekā man nevajag,vien tava smaida,
Ir tad man dvēsele būs pilna prieka!
Jau ilgi mūsu rokas nesatiekas,
Vairs mīlai neticu un tomēr gaidu-
Jo grūti dzīvot ir bez tava smaida...