Es vakar redzēju, no kokiem sarma krita,
Par ko tai Ozoliņa dziesmā dzied
Gan Daškovs, Pakule - nu šodien daudzi citi,
Bet skaistums taču paliek, nepāriet.

Nu sarma sudrabo jau trešo ziemas dienu,
Bet daudzus gadus manos matos mirdz.
Lai gadi iet, tiem gribu palūgt tikai vienu –
Lai dzīves ziemā neapsarmo sirds.

Es vakar redzēju, no kokiem sarma krita
Un izdzirdu, kāds seno dziesmu dzied...
Un pēkšņi jutu - sirds kā jaunībā man sitas,
Jo tā nevienam taču nepāriet!