Reiz sensenos laikos kādā zemes nostūrī sapulcējās visas cilvēka jūtas
un īpašības. Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTS
ierosināja: "Bet varbūt spēlējam paslēpes?"
INTRIGA pacēla vienu uzaci :"Paslēpes? Bet kas tā par spēli?"
NEPRĀTS
paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram viņš pats, būs spēles
vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem
pa to laiku jāpaslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākošais spēles
vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti
uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pārliecināja pat ŠAUBAS. Vienīgi
APĀTIJAI gan nekas nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās
piedalīties spēlē.
PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un
tā galu galā atradīs. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle
un , ka viņu vispār nekas cits, kā tikai viņš pats, neuztrauc.
GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
" Viens, divi, trīs..."- sāka skaitīt NEPRĀTS.
Pirmais
noslēpās slinkums, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA
pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem
uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja
noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka
katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrs
strauts- SKAISTUMAM. Koka dobums- BAILĒM. Tauriņa spārns kā patvērums
SALDKAISLEI. Vēja pūsma- tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī
nomaskējās par saules stariņu. EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un
ērtu vietu. MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī. AIZMĀRŠĪBA- pati
neatceras, kur noslēpās.
Kad NEPRĀTS jau saskaitīja līdz 999,999,
MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau
bija aizņemtas. Un te viņa pamanīja burvīgu rozā rožu krūmu un nolēma
paslēpties tajā.
"Miljons"- noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo,
protams, viņš atrada SLINKUMU, pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdās ar
Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi
vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS.
EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējies,
izrādījās bišu strops, un bites izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālāk
meklējumos, NEPRĀTS pienāca pie strauta padzerties un pamanīja
SKAISTUMU, bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē
viņām noslēpties. Un tā visi tika atrasti: TALANTS- svaigā un kupli
zaļojošā zālē, SKUMJAS- tumšā alā, MELI- varavīksnē (bet , ja godīgi,
tad okeāna dzelmē).

"Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to
meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai
visbeidzot nolēma paskatīties rožu ziedu krūmā. Bet, līdzko NEPRĀTS
pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi
savainoja MĪLESTĪBAI acis. NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka
raudāt, lūdzās piedošanu, un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka
vienmēr būs viņas pavadonis.
MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas..."