katram kādreiz ir gadījies kļudīties, bet kurā momentā tā kāja ir paslīdējusi un esi kritienu uzsācis ,ne vienmēr ir saprotams. Ir sanācis tā, ka man tas sāk pielekt tikai pēc 20 gadiem nejēdzīgi izniekota laika. Ja tā labi padomā, tad šos gadus varēja nodzīvot pilnvērtīgi un neziedojot sevi kautkādai iedomu pasaulei, kuras īstenībā nemaz nav bijis. Attopoties pie sasistas siles, saproti, ka tava ziedošanās , uzticība un pašaizliedzība nav bijusi vajadzīga nevienam......... Tagad , kad izmaini sevi un savu dzīves stilu, ....tas kaitina tuviniekus, jo nav vairs tās muļķes un kalpones pie kuras ir pierasts....gadās tā mīlestība arī tāda- akla un muļķīga.....
bet nebaidieies, mīliet viens otru un pasaule kļūs skaistāka, bet jūs līdzi tai
Atslegas vārdi: incismincis140
Perfekti, tas nekas, ka vēl svaidies līdzcilvēku nenovērtētās attiecību spīlēs, bet galvenais, ka tu esi pāraugusi to pelēcību un pazīsti, kā būt laimīgai. Starp citu, tās ir rindiņas no man mīļas dzejas vārdiem un turpinājumā, "...un manu vārdu skavām", ja nemaldos, bet jau ir piemirsies. Dziesma ir skaista un to dzejas rindiņu klausītāji ir skaisti, vai ne tā?
Tā ir sava veida pieredze!To atcerēsies visu atlikušo dzīvi un centies ,tagad to visu pārvērst lielā smaidā!